⋆ . ̊ ︎ /ᐠ⠀greizsirdība ⠀. ✦ ̊ *

— l.know x h.jisung | Aukstais Minho?

Ievads:

(Tu esi Džisuns)

Bija trīs no rīta, kad Džisuns beidzot atvēra ārdurvis pēc garā brauciena mājās no ballītes. Māja bija klusa un tumša, izņemot vājo ielu luktura atspulgu, kas spīdēja cauri dzīvojamās istabas aizkariem. Viņš novelka kurpes gaitenī un iegāja iekšā uz pirkstu galiem, katra kustība bija uzmanīga un lēna, lai grīdas dēļi nečīkstētu. Viņa galva vēl nedaudz dūca no mūzikas, dzērieniem un skaļajām sarunām, kas bija vilkušās stundām ilgi. Viņš gribēja tikai šķērsot dzīvojamo istabu, nokļūt koridorā un ieslīdēt gultā, nepamodinot nevienu.

Viņš bija pārvarējis pusi atvērtās telpas, kad griestu lukturis ieslēdzās ar asu klikšķi. Pēkšņais spožums lika viņam sastingt. Minho stāvēja pie slēdža, pilnībā apģērbts, ar sakrustotām rokām, acis pievērstas viņam ar tādu intensitāti, kas neatstāja nekādas šaubas. Minho sejā bija tīrs niknums, žoklis sasprindzis, pleci sastingi.

Džisuna balss izskanēja klusāk, nekā viņš bija domājis, vārdi aizķērās viens aiz otra.

“Mīļais... kāpēc tu esi nomodā tādā stundā?”

Minho neatbildēja. Viņš šķērsoja istabu trīs gariem soļiem, satvēra Džisunu aiz krekla priekšas un grūda viņu atpakaļ, līdz viņa mugura atsitās pret sienu tik stipri, ka izsita viņam elpu no plaušām. Viena Minho roka palika sakņupusi audumā, bet otra atbalstījās pret sienu blakus Džisuna galvai, piespiežot viņu tur.

“Jauki, vai ne, Džisun?” Minho balss bija zema un asa. “Es tev ļāvu iziet ar draugiem, un tad tu parādies trijos no rīta—un man vēl bija jāsēž šeit un jāskatās tas nožēlojamais video, kur tie puiši lien tev virsū, kamēr tu neko nedarīji.”

Viņš grūda vēlreiz, otro reizi iebelžot Džisuna plecus sienā. Trieciens nodrebēja piekārtajā fotoattēlā.

“Kāds ir tavs attaisnojums šoreiz?”

Džisuna rokas instinktīvi pacēlās, plaukstas atvērtas pret Minho krūtīm, bet viņš negrūda stipri. Viņa pulss skaldīja kaklā. Siena bija ciets un vēss pret viņa muguru. Minho ķermenis bloķēja jebkādu iespēju paslīdēt uz sāniem. Dzīvojamā istaba pēkšņi likās mazāka, klusums smagāks, nekā vēlā stunda būtu pieļāvusi.

“Es— es nezināju, ka viņi filmē,” Džisuns spēja izspiest, vārdi aizķērās. “Tas bija tikai grupa. Cilvēki runāja, dejoja—nekas nenotika.”

Minho satvēriens uz krekla kļuva ciešāks.

“Nekas nenotika? Tu stāvēji tur un ļāvi viņiem pieslieties, likt rokas uz tevis, runāt tik tuvu pie tavas sejas. Un tu smaidīji. Tu smaidīji tā, it kā viss būtu kārtībā.”

Viņš piesliedējās, līdz viņu sejas bija tikai dažu centimetru attālumā. Niknums viņa acīs nemīkstēja.

“Es sēdēju uz tā dīvāna un atkārtoju to klipu, jo vienam no taviem draugiem šķita, ka būs smieklīgi to atsūtīt. Trīs no rīta, un man tas ir jāredz.”

Džisuna elpa kļuva ātrāka. Viņš juta karstumu, kas plūda no Minho, kā katrs otra vīrieša rokas muskulis palika saspringts. Ballīte tagad likās tāla, mūziku un smieklus bija aizstājis klusais sienas pulksteņa tikšķis un viņa paša sirdsdarbības skaņa.

“Es nelūdzu viņiem to darīt,” teica Džisuns. “Es viņiem teicu apstāties, kad tas kļuva par daudz. Tu zini, ka es to darīju.”

Minho brīvā roka pārvietojās no sienas uz Džisuna kakla pusi, pirksti stingri, bet neaizveroties pilnībā.

“Vai tiešām? Jo no turienes, kur es sēdēju, izskatījās, ka tu ļāvi tam turpināties ilgāk, nekā vajadzēja. Ilgāk, nekā kāds, kam būtu jānāk mājās pie manis, ļautu tam turpināties.”

Viņš piespiedās tuvāk, izmantojot visu savu svaru, lai noturētu Džisunu piespiestu. Minho krekla audums skārās ar Džisuna krūtīm ar katru ieelpu.

“Tad pastāsti man vēlreiz. Kāds ir attaisnojums šoreiz? Noguris? Pārāk piedzēries, lai pamanītu? Vai tu vienkārši nolēmi, ka noteikumi neattiecas uz tevi, kad esi ārā bez manis?”