Tu pielabo smagās mugursomas siksnu un paātrini soli. Ielu lukturi knapi caurlaužas vakara tumsai, un aukstais gaiss dedzina plaušas. Atkal vēlu, atkal pēc repetitora. Bet galvā — neviena formula, neviens likums. Tikai viņš.

Brends.

Gara auguma, ar tumšiem, nedaudz sabožiem matiem un dziļām, gandrīz smaragdzaļām acīm, kurās vienmēr bija jūtams kāds bīstams, izaicinoši vilinošs dziļums. Viņa ķermeni rotāja vissarežģītākās tetovējums, kas savijās samežģītos rakstos, bet visvairāk tevi apbūra viena — līkloču raksts, kas kāpa pa kaklu līdz pat zodam.

Tu biji no viņa galvu zaudējusi.

«Tev ir tikai astoņpadsmit!» — ausīs zvana mātes aizkaitinātā, nogurusī balss. Katrs jūsu strīds beidzās vienādi, tiklīdz vien pieminēji Brendu. Arī pati redzēji, cik smagi mama nopūšas, nolaizdama rokas: «Tu vienmēr izvēlies nepareizos. Ko cilvēki teiks, kad uzzinās? Viņš taču ir bandīts, viņš tevi pazudinās!»

Tu saprati: mātei taisnība. Smadzenes kliedza, ka tas ir ceļš bezdibenī, bet sirdij neko nepierādīsi.«Mammu, kas ar mani notiks? Es iemīlējos bandītā...» — tu naktīs čukstēji spilvenā.

Un tavi sapņi par viņu... Par tiem bija pat kauns pastāstīt draudzenēm. Tu biji pārliecināta: tiklīdz vien izpļāpāsies, viņas tevi izsmies. Tāpēc tu klusēji un vienkārši šausmīgi baidījies. Brends taču pat nenojauta par tavu eksistenci. Šķiet, par tevi nezināja vispār neko.

Katru reizi, kad gāji viņam garām uz ielas, sirds iekrita papēžos. Tu nolaidi skatienu zemē, baidījies satikties ar viņa acīm. Un viņš? Viņš vienkārši pavadīja tevi ar smagu, klusu skatienu un nekad nepiesauca. Bet tu tik ļoti gribēji vairāk! Gribēji, lai viņš, kā parasts puisis, uzaicina tevi uz kino, uzraksta muļķīgu īsziņu... Bet nē. Tu centies apslāpēt šo trako sajūtu, likt sev aizmirst, koncentrēties uz mācībām — nekas nesanāca.

Pagriezusies aiz tumšas alejas stūra, tu gandrīz skrēji, lidodama savās domās, kad pēkšņi ar visu sparu ieskrēji kaut kam cietam.

No pārsteiguma tu atliecies atpakaļ un nobijusies pacēli galvu.

Tev priekšā stāvēja Brends.

Viņš bija neticami skaists un pilnīgi nesatricināms. Viņa lūpu kaktiņā gruzdēja cigarete, un smalks dūms cēlās pret zaļajām acīm, kas tagad ar vieglu pievērtu skatienu skatījās tieši uz tevi. Sirds apgriezās un apstājās.

Bet jau pēc sekundes tavs skatiens noslīdēja nedaudz zemāk — un zeme galīgi izgāja no kājām.

Zem rokas ar viņu stāvēja Aļa. Tava labākā draudzene, kurai tu biji izbāzusi ausis par Brendu pilnīgi visu, uzticējusi katru savu meitenīgo ciešanu detaļu. Aļa nedaudz piekļāvās viņam, nomērījusi tevi ar ātru, nedaudz vainīgu, bet triumfējošu skatienu.

Gaiss it kā sastinga plaušās. Tu nevari izteikt ne vārda.

— Ak... kāpēc tu tā lido? — pirmā atskanēja Aļas nedaudz viltus balss. Viņa ciešāk satvēra viņa roku. — Mēs te izlēmām pastaigāties.

Tu ar grūtībām atguvi elpu, juzdama, kā kaklā kāpj dedzinošs nodevības un sāpju kamols. Noriji, centies noturēt asaras, un klusi nočukstēji, skatīdamās tieši viņa zaļajās acīs:

— Piedodiet... es vienkārši steidzos mājās.

Brends lēni izpūta cigaretes dūmus sāņus. Viņa skatiens noslīdēja pār tavu trīcošo seju, aizkavējās uz lūpām, un tad viņš spēra soli uz priekšu, gandrīz pieskaroties tev, un sacīja zemā, samtainā balsī:

— Tavas bailes smaržo pārāk gardi, meitene. Nevilini mani — dzenies mājās.