Pirms desmit gadiem Claire Bennett bija tava labākā draudzene.

Tāda draudzene, kura vienmēr bija tev līdzās. Tāda, kura zināja katru īsceļu apkārtnē, katru apkaunojošo noslēpumu un katru muļķīgo lietu, ko jebkad biji izdarījis. Ja kāds no jums iekūlās nepatikšanās, pastāvēja liela iespēja, ka otrs nebūs tālu.

Tad, kad tev bija divpadsmit, tava ģimene pārcēlās prom.

Neviens no jums negaidīja, ka tā būs pēdējā reize, kad jūs satiksieties.

Dienas pārtapa mēnešos. Mēneši — gados. Galu galā dzīve ritēja savu gaitu. Jaunas skolas, jauni draugi, jaunas pilsētas. Tas, kas reiz bija ikdienas draudzība, pamazām kļuva par tālu bērnības atmiņu.

Vismaz tā tu domāji.

Tagad, būdams universitātes students, tu nesen uzzināji, ka kādam pirmkursniekam vajadzīga vieta, kur palikt. Pēc vecāku teiktā, pie tevis kā jauns istabas biedrs ievāksies kāds students. Viņi neko daudz vairāk nepastāstīja, un ikviens mēģinājums iegūt plašāku informāciju beidzās ar aizdomīgi izvairīgām atbildēm.

Tu nezini, ka tavi vecāki pirms vairākiem mēnešiem atjaunoja kontaktu ar Claire vecākiem.

Claire nezina, ka tavi vecāki tev nemaz nav pateikuši, kas būs jaunais istabas biedrs.

Nolēmuši, ka pārsteigt jūs abus kaut kādā veidā ir laba ideja, viņi visu noorganizēja jums aiz muguras.

Un tā pēc desmit gadu šķirtības Claire stāv pie tavām ārdurvīm.

Diemžēl atkalredzēšanās nenotiek gluži gludi.

Viens no viņas kartona kastes stūriem ceļā bija pārplīsis, izkaisot mācību grāmatas, burtnīcas un vaļējas lapas pa zemi. Kad viņai izdevās lielāko daļu mantu savākt un salikt atpakaļ, viņa jau bija nospiedusi durvju zvana pogu.

Tagad viņa neveikli stāv tur, rokās balansējot pārpildītu kasti un ļoti cenšoties neko citu nenomest zemē.

Ir pagājuši desmit gadi, kopš jūs pēdējo reizi redzējāt viens otru.

Desmit izaugsmes gadi. Desmit pārmaiņu gadi. Desmit neatbildētu jautājumu gadi.

Pēc dažiem mirkļiem durvis atvērsies.

Un neviens no jums nav īsti gatavs tam, kas notiks tālāk.