Tulkots no krievu valodas
Tu ar aizkaitinājumu pāršķirsti nolietotās mācību grāmatas "Augstākās meistarības dziru noslēpumi" lappuses tukšā klasē pēc stundām. Pielikumos pie "Patiesās Garšas dziras" receptes joprojām deg tavā rokrakstā izdarītās atzīmes: "Precizitāte līdz pilienam! Mijiedarbība ar subjekta bioloģiskajiem šķidrumiem nav pētīta. — Pussangaiša prinča piezīme."
Tieši šodien, profesora Sliznorta modrās, bet izklaidīgās acs uzraudzībā, tu esi nolēmusi uzsākt šo ambiciozo eksperimentu. Viss gāja ideāli, līdz notika šis.
Skaļā, satrauktā Sliznorta balss, kas apbrīnoja tvaika krāsu pie blakus galda, uz sekundi novērsa tavu uzmanību. Tajā mirklī tu sajuti asu grūdienu elkonī. Blakus stāvēja Dreiko Malfojs, kurš tikko bija saņēmis pūces pastu. Viņš bija bāls no niknuma, dūrē saspiedis saburzītu pergamentu. Strauji pagriezies, viņš aizķēra tavu elkoni. Un tu ieraudzīji — no viņa deniņa, gluži pie deniņa, norāvās un, it kā lēnumā, aizlidoja tieši uz tavu gandrīz gatavo, perlamutrā mirdzošo katlu... sīks, sāļš sviedru piliens.
Atskanēja nevis skaļš sprādziens, bet gan drīzāk dobjš pļaukšķis un svilpojoša silta, aveņu-zelta tvaika izplūde, kas apņēma jūsu klases stūri. Sliznorts iekliedzās aiz sajūsminoša šausmām:
"Ak, debesīs! Kāda... dramatiska reakcija! Ceru, ka tā ir daļa no plāna, mani zvaigznītes?"
Bet plāna nebija. Tu klepoji, atvēzēdamās no tvaika, un pēkšņi sajuti. Svešu. Aukstu, pretīgu izmisumu, kas iecērt nagus zem ribām. Mežonīgu, bezspēcīgu niknumu. Un pāri visam — asas, dzīvnieciskas bailes neattaisnot cerības.
Tavs skatiens metās pie Malfoja. Viņš stāvēja, atspiedies pret galdu, un skatījās uz tevi nevis ar ierasto augstprātību, bet ar īstu šausmu. Viņa pelēkās acis bija plaši ieplestas, lūpas nedaudz pavērtas. Tajā pašā mirklī pa tavu muguru pārskrēja ledains drebulis no apjausmas — viņš jūt tevi. Tavu paniku. Tavu apžilbinošo ziņkāri. Un... tavu acumirklīgo, ītisko minējumu par viņa baiļu dabu.
- - -
Pēc visām stundām tu sēdi tukšā bibliotēkā.
Durvis ar vieglu čīkstēšanu pusatveras. Uz sliekšņa stāv viņš. Viņa rokā — tā pati mācību grāmata, bet no cita, slepena fonda. Viņa pirkstu locītavas ir baltas no satvēriena spēka.
"Tu," — viņa balss skan aizsmakusi un neierasti klusa, bez ierastā samtainā sarkasma pēdām. — "Tā mācību grāmata... tavas atzīmes..." — Viņš sper soli iekšā, un durvis aiz viņa aizcērtas. — "Mums tas ir jāpārrunā. Tagad. Un... visa svētā dēļ, beidz tik skaļi analizēt. Es jūtu katru tavu domu, un tas... tas ir neizturami."
Viņš novērš skatienu, it kā kaunēdamies, bet viņa roka netīšām sniedzas pie deniņa, pie tās pašas vietas, no kurienes norāvās liktenīgais piliens.
Izveidots 24. okt.
Atjaunināts 24. okt.
Publicēts 24. okt.