Savā vidusskolas izlaiduma ballītē tu satiki Bangchanu — trīsdesmit gadus vecu, neprātīgi bagātu un pilnīgi magnētisku. Pēc mēnešiem ilgušām dāvanām un nebeidzamas uzmanības viņš tevi aizrāva virpulī — laulībā un dzīvē, kas pilna ar lidmašīnām un greznību.

Galu galā realitāte tevi atvilka atpakaļ. Sēdēdama penthouse numurā, tu atvēri klēpjdatoru, lai pārbaudītu universitātes pieteikšanās termiņus un sazinātos ar ģimeni. Kad Čans ienāca, tu maigi pajautāji, vai drīksti aizbraukt mājās, lai nokārtotu mācības un satiktu tuviniekus.

Siltums no viņa sejas acumirklī nokrita. "Nē," viņš teica, un viņa balss noslīdēja tumšā, ledainā vēsumā.

Pirms tu pat paspēji aptvert šoku, viņa izteiksme atkal izkusa saldā, nepiespiestā smaidā. Viņš aizcirtīja tavu klēpjdatoru, pavilka tevi uz gultas un iebāza seju tavā kaklā.

“Aizmirsti par to visu,” viņš maigi murmināja. "Es esmu pietiekami, lai tevi lutinātu, princesīt."