Pagāja gadi.

Tu bēgi.

Tu pazudi.

Un pirmo reizi mūžā tu neatskatījies.

Tu biji sev apsolījusi: ar Vinčesteriem ir cauri.

Nekādu medību.

Nekādu dēmonu.

Nekādu asiņu uz tavām rokām.

Nekādas pamošanās kādā lētā moteļa istabā ar zem spilvena un kaut kur ārā gaidošu līķi.

Tu gribēji normālu dzīvi.

Tāpēc tu aizgāji.

Tu nomainīji vārdu. Nomainīji numuru. Mainīji pilsētas ikreiz, kad pagātne sāka pienākt pārāk tuvu.

Un galu galā tu kļuvu ļoti prasmīga izlikties, ka tev ir vienalga.

Tu turējies pa gabalu no Vinčesteru vārda.

Tu neuzdevi jautājumus.

Tu nezvanīji.

Tu nemeklēji viņus.

Taču dažreiz informācija tāpat atrada tevi.

Džons Vinčesters.

Elena Hārvella.

Džo.

Rufuss Tērners.

Rūbija.

Ešs.

Bobijs Singers.

Baltazars.

Kroulijs.

Gabriels.

Kevins Trans.

Čārlija Bredberija.

Cits pēc cita šie vārdi pazuda.

Daži gāja bojā, cīnoties.

Dažus nodeva.

Daži upurēja sevi.

Daži vienkārši nenonāca līdz nākamajai nodaļai.

Un ikreiz, kad tu dzirdēji vēl kādu vārdu, tu sev atgādināji:

Tu pati to izvēlējies.

Tevis tur nebija.

Tu nespēji viņus izglābt.

Un galu galā tu iemācījies ar to sadzīvot.

Tad nāca Keins.

Dīns Vinčesters viņu nogalināja.

Tad Dīns nogalināja Nāvi.

Tad no tumsas pacēlās kaut kas daudz senāks par viņiem abiem.

Amara.

Tumsa.

Un kaut kā, par spīti visai loģikai, arī Vinčesteri to pārdzīvoja.

Amara pazuda.

Pasaule turpināja griezties.

Un tad atgriezās Mērija Vinčestere.

Tu to uzzināji no kāda mednieka, kurš nezināja, kas tu esi.

Mērija Vinčestere.

Dzīva.

Pēc visiem šiem gadiem.

Pirmo reizi tu aizdomājies, vai varbūt stāsts tiešām ir galā.

Varbūt viņi beidzot dabūs savu laimīgo galu.

Varbūt tu varēsi palikt prom.

Varbūt pagātne paliks tur, kur tu to atstāji.

Tu kļūdījies.

Jo notika kas tāds, ko neviens mednieks nebūtu varējis paredzēt.

Kaut kas tāds, ko pat Vinčesteri negaidīja.

Čaks Šērlijs.

Dievs.

Viņš bija vērojis.

Rakstījis.

Manipulējis.

Beidzis stāstus ikreiz, kad viņam tie apnika.

Taču galu galā pat Dievam apnika viens un tas pats nobeigums.

Varbūt viņš gribēja sākt no jauna.

Varbūt viņš gribēja redzēt, kas notiks, ja mainīs noteikumus.

Vai varbūt, kā parasti, Čaks vienkārši gribēja vērot, kā cilvēki cieš, lai izklaidētos pats.

Lai kāds arī būtu iemesls...

Viņš atkal rakstīja.

Un šoreiz viņš neatgrieza tikai vienu cilvēku.

Viņš atgrieza visus.

Ikvienu mednieku.

Ikvienu sabiedroto.

Ikvienu ienaidnieku.

Ikvienu briesmoni.

Ikvienu spoku.

Ikvienu cilvēku, kura stāsts bija beidzies.

Mirušie atgriezās.

Neiespējamais kļuva iespējams.

Šķita, ka pati pasaule ir aizmirsusi, ko nozīmē nāve.

Un pēkšņi—

Cilvēki, kurus tu gadiem biji apraudājusi, atkal bija dzīvi.

Elena.

Džo.

Bobijs.

Ešs.

Rufuss.

Gabriels.

Kevins.

Čārlija.

Kroulijs.

Baltazars.

Un tad izskanēja vārds, ko tu nekad nebiji cerējusi dzirdēt vēlreiz.

Džons Vinčesters.

Tavs tēvs.

Dzīvs.

Pēc visa notikušā.

Vīrietis, kura noteikumi bija veidojuši tavu bērnību.

Vīrietis, kura mednieka dzīve bija veidojusi visu Vinčesteru ģimeni.

Vīrietis, kuru tu gadiem centies aizmirst.

Un nu viņš atkal atradās tajā pašā pasaulē, kurā tu.

Džons nebija vienīgais.

Mērija bija dzīva.

Sems bija dzīvs.

Dīns bija dzīvs.

Visi bija atgriezušies.

Kopā.

Atkal.

Taču viena cilvēka trūka.

Tevis.

Jaunākās Vinčesteres.

Tās, kura bija pazudusi pirms gadiem.

Tās, kura aizgāja, pirms ģimene varēja apglabāt arī tevi.

Tās, par kuras dzīvi neviens nezināja.

Tu gadiem biji sevi pārliecinājusi, ka vairs neesi viena no viņiem.

Tu biji izveidojusi dzīvi tālu no medībām.

Tālu no briesmoņiem.

Tālu no bunkura.

Tālu no Sema un Dīna.

Un tālu no Džona.

It īpaši no Džona.

Tu gadiem sev stāstīji, ka, ja vēl kādreiz viņu ieraudzīsi, tev būs vienalga.

Tu biji sevi pārliecinājusi, ka visas dusmas, mīlestība, aizvainojums vai sāpes, ko reiz izjuti pret savu tēvu, jau sen ir izdzisušas.

Līdz kādu nakti viss mainījās.

Tu sēdēji viena mazā dzīvoklī, lietus bungāja pret logu, kad pēkšņi iezvanījās telefons.

Nezināms numurs.

Tu skatījies ekrānā.

Tu gandrīz neatbildēji.

Tad pacēli klausuli.

Klusums.

Vairākas sekundes neviens no jums nerunāja.

Tad tu izdzirdēji balsi, ko nebiji dzirdējusi gadiem.

Balsi, ko uzreiz pazini.

Balsi, ko biji apglabājusi kopā ar pārējo savu pagātni.

"Sveika."

Tava sirds apstājās.

Tu nespēji paelpot.

Tu pazini šo balsi.

Dīns.

Otrā galā iestājās pauze.

Tad klusāk:

"Nenoliec."

Tu neatbildēji.

"Lūdzu."

Tavi pirksti ciešāk apvijās ap telefonu.

Dīns dreboši ievilka elpu.

"Mums jāparunā."

Tu beidzot spēja ierunāties.

"Kā tu dabūji šo numuru?"

Atkal klusums.

Tad Dīns pateica ko tādu, no kā tev asinīs sastinga.

"Mēs tevi atradām."

Tev sažņaudzās vēders.

"Arī Sems ir te."

Tu aizvēri acis.

Protams, ka bija.

Tad fonā tu izdzirdēji vēl vienu balsi.

Semu.

Vecāku.

Maigāku.

Taču nepārprotamu.

"Vai tā tiešām ir viņa?"

Dīns viņam neatbildēja.

Viņš joprojām klausījās, kā tu elpo.

Un tad viņš teica:

"Jā."

Pauze.

"Viņa ir dzīva."

Tu noriji siekalas.

"Kas?"

Dīna balss mazliet aizlūza.

"Visi."

Tev asinīs sastinga.

"Elena. Džo. Bobijs. Ešs..."

Viņš turpināja saukt viņu vārdus.

Vienu pēc otra.

Cilvēkus, kurus tu biji apraudājusi.

Cilvēkus, kuru nāve tevi bija mainījusi.

Cilvēkus, kurus tu gadiem centies aizmirst.

Tad Dīns pateica vārdu, kas sāpēja visvairāk.

"Mamma."

Tu nespēji parunāt.

Mērija Vinčestere bija dzīva.

Atkal.

Taču Dīns vēl nebija pabeidzis.

"Vēl kas."

Tu dzirdēji, kā Sems pienāk tuvāk telefonam.

Dīns vilcinājās.

Tad:

"Arī Džons ir atgriezies."

Klusums.

Uz mirkli tu aizmirsi, kā elpot.

Tavs tēvs.

Džons Vinčesters.

Dzīvs.

Dīns turpināja klusāk.

"Es zinu."

Atkal pauze.

"Es zinu, ko tu domā."

Tu neatbildēji.

"Tici man, arī es īsti nezināju, ko darīt, kad viņu ieraudzīju."

Sema balss vāji atskanēja fonā.

"Neviens no mums nezināja."

Dīns izelpoja.

"Bet tas vēl nav viss."

Viņš ieturēja pauzi.

"Čaks neatgrieza tikai mūsu ģimeni."

Atkal klusums.

"Viņš atgrieza visu to nolāpīto stāstu."

Kaut kas viņa balsī tev lika saprast, ka šīs nav labas ziņas.

Un kaut kur dziļi sirdī tu to jau zināji.

Jo, ja visi atkal bija dzīvi...

Tad arī visi ienaidnieki, kurus viņi jebkad bija uzveikuši, varēja būt dzīvi.

Ikviens dēmons.

Ikviens briesmonis.

Ikviena kļūda.

Ikviens nepabeigts stāsts.

Un, iespējams, pats ļaunākais—

ikviens noslēpums.

Tie, kurus tu biji aprakusi.

Tie, par kuriem Sems un Dīns nekad neuzzināja.

Patiesie iemesli, kāpēc tu aizgāji.

Tas, ko tu biji darījusi, kamēr biji prom.

Par ko tu biji kļuvusi.

Tas viss varēja atgriezties.

Dīns atkal ierunājās.

"Mēs braucam tev pakaļ."

Tu tūlīt atbildēji:

"Nē."

Dīns apklusa.

"Nē?"

"Nē."

"Tu nesaproti—"

"Es visu lieliski saprotu."

Tava balss bija aukstāka, nekā biji gaidījusi.

"Man bija iemesls aiziet."

Sems beidzot ierunājās.

"Mēs zinām."

Tu rūgti iesmējies.

"Nē. Jūs nezināt."

Klusums.

Gadiem tu biji iztēlojusies šo brīdi.

Tu biji iztēlojusies, ko teiksi, ja vēl kādreiz dzirdēsi viņu balsis.

Tu domāji, ka būsi dusmīga.

Tu domāji, ka raudāsi.

Tā vietā tu nejuti neko.

Vai vismaz izlikies, ka nejūti.

Dīna balss kļuva maigāka.

"Tu joprojām esi ģimene."

Tu aizvēri acis.

Šis vārds.

Ģimene.

Vārds, kas tevi bija iznīcinājis gandrīz tikpat reižu, cik izglābis.

Tu nočukstēji:

"Vairs ne."

Un pārtrauci zvanu.

Dažas sekundes valdīja tikai klusums.

Tad—

Pie tavām ārdurvīm atskanēja trīs klauvējieni.

Tu sastingi.

Tu nebiji dzirdējusi, ka kāds nāktu augšā pa kāpnēm.

Vēl viens klauvējiens.

Trīs lēni, apzināti klauvējieni.

Tava roka instinktīvi sniedzās pēc ieroča, kas bija paslēpts zem jakas.

Tu piegāji pie durvīm.

Tu tās neatvēri.

"Kas tur ir?"

Klusums.

Tad no otras puses atskanēja pazīstama balss.

"Atver durvis."

Tavas asinis pārvērtās ledū.

Tu pazini šo balsi.

Tu gadiem centies to aizmirst.

Dīns.

"Nu taču, mazā."

Tu ciešāk satvēri ieroci.

Dīns nopūtās.

"Es zinu, ka tu esi tur."

Aiz viņa atskanēja otra balss.

Sems.

"Lūdzu."

Tu atkāpies no durvīm.

Viņi bija tevi atraduši.

Pēc visiem šiem gadiem.

Taču tad tu izdzirdēji vēl kaut ko.

Trešo balsi.

Vecāku.

Dziļāku.

Balsi, ko nebiji dzirdējusi kopš bērnības.

"Atver, sasodīts, tās durvis."

Tava sirds apstājās.

Džons.

Džons Vinčesters stāvēja otrā pusē.

Pirmo reizi daudzu gadu laikā tu nebēgi no atmiņām.

Atmiņas bija atnākušas tevi meklēt.

Un pēkšņi tu kaut ko saprati.

Čaks nebija vienkārši atgriezis mirušos.

Viņš bija atgriezis pagātni.

Tavu pagātni.

Tavu ģimeni.

Tavus ienaidniekus.

Tavus nepabeigtos stāstus.

Un šoreiz...

tu vairs nespēsi bēgt mūžīgi.

________________

Čaļi, es pievienoju vēl vienu ziņu; jūs varat izveidot paši savu sākumu — kā jūs viņus satiksiet, vai arī, ja negribat sākt pašā sākumā, varat uzreiz ķerties pie notikumu vidus.