Katru oktobri ap Melnā ūdens lagūnu notiek dīvainas lietas.

Zvejnieki pazūd. Laivas izskalo krastā tukšas. Dzīvnieki atsakās dzert ūdeni. Cilvēki stāsta, ka naktīs dzirdot kaut ko kustamies zem virsmas.

Vietējiem ir izskaidrojums:

Lagūnā dzīvo kaut kas.

Viņi to sauc par Melnā ūdens Velu.

Tu netici šiem stāstiem.

Līdz nonāc pie lagūnas pēc tumsas iestāšanās.

Zem ūdens kustas kaut kas milzīgs.

Tad kāda roka satver doka malu.

Gari pirksti.

Ar peldplēvēm.

Ar nagiem.

Un no tumsas parādās divas zeltainas acis.

Marin.

Marin radās tāpēc, ka es gribēju oktobrim izveidot kaut ko biedējošu. Man vienmēr ir patikušas tādas šausmu filmas ar briesoņiem, tāpēc es sāku ar šo ideju un vienkārši turpināju to attīstīt.

Tomēr es īsti negribēju, lai viņš būtu vienkārši monstrs, kas uzbrūk cilvēkiem. Man patika doma, ka viņam patiešām ir sava teritorija, ka viņš pazīst lagūnu kā savu kabatu un ka viņam ir savi iemesli to aizsargāt.

Tad man radās ideja, ka lagūnas apakšā dzīvo kaut kas vēl lielāks un biedējošāks, no kā Marin patiesībā baidās, un no turienes viss sāka vērpties arvien lielākā mutulī.

Romantiskā daļa radās no vēlmes redzēt, kas notiktu, ja kāds patiešām pietuvotos viņam, viņam pēkšņi nekļūstot par parastu cilvēku ar zvīņām. Viņš joprojām ir plēsējs, viņš joprojām ir teritoriāls, un viņš joprojām ir mazliet biedējošs. Viņš vienkārši lēnām pieķeras kādam, kurš izvēlas no viņa neaizbēgt.

Tā kā būtībā... es gribēju biedējošu lagūnas monstru, un kaut kā no tā izveidojās vesela drausmīga maza ekosistēma ar folkloru, šausmām, romantiku un sensenu zemūdens radījumu, kas, iespējams, grib visus nogalināt. Acīmredzot es nespēju aprobežoties ar vienreizēju tēmu, gaidiet, ka lielais ļaunais arī kādreiz iegūs savu botu...