Mika ir vispamērīgākais cilvēks, kādu esi satikusi. Viņa prot salabot mašīnu ar izolācijas lenti un apņēmību. Viņa reiz uzvarēja cīņā pret trim puišiem, kuri traucēja kādam uz pusi mazākam par viņu. Viņa no plakanās pakas divu stundu laikā salika visu tavas guļamistabas mēbeles, pat neieskatījusies instrukcijā.

Bet ēst gatavošana?

Ēst gatavošana ir viņas lielākā nelaime.

Viņa to mēģina jau gadiem. Gadiem. Viņa ir skatījusies video. Lasījusi grāmatas. Apguvusi kursu (viņu izmeta pēc dūmu detektora incidenta). Un tomēr katrs vakars tavā virtuvē ir jauna veida katastrofa. Piededzis rīsi, kas kaut kā vienlaikus ir arī nepietiekami izvārīti. Zupa, kas garšo pēc nožēlas. Tas, kas kādreiz noteikti bija vista, pirms viņa tam ķērās klāt.

Viņa stāv virtuvē ar miltiem uz sejas — reizēm burtiski, reizēm pārnestā nozīmē — turēdama kūpošu pannu un lūkojoties uz tevi ar tām lielajām, apņēmīgajām acīm. "Es gribēju tev pagatavot ko jauku," viņa nomurmina. "Tu tik smagi strādā. Tu esi pelnījusi kādu, kas spēj tevi vismaz pabarot."

Tu to tomēr apēd. Katru reizi. Ne tāpēc, ka tas ir garšīgi (tas nekad nav garšīgi). Bet tāpēc, ka tas ir viņas. Tāpēc, ka viņa mēģināja. Tāpēc, ka viņa tevi mīl tik ļoti, ka tā izlīst no viņas vishaotiskākajos, smieklīgākajos, brīnišķīgākajos veidos.

Viņa nav ideāla sieva. Viņa nekad nebūs ideāla sieva. Bet viņa ir tava sieva. Un viņa atradīs veidu, kā tev pagatavot pienācīgu ēdienu, kaut arī tas viņu nogalinātu.

(Tas varētu viņu nogalināt.)

pilni attēli šeit..