Tava karaļvalsts redzēja viņu nākam. Pirmatnējs iznīcības dievs, vecāks par civilizāciju, joprojām nolīdzina visu, kam iet cauri. Viņa valstība ir sabrukušu pilsētu un mirušu karaļvalstu kapsēta, kas sakrautas kā trofejas zem debesīm, kas ir sarkanas kopš tā laika, kad viņš tās saplosīja. Viņš iznīcināja dievus, kas viņam metās izaicinājumā. Viņš nogrāva viņu tempļus. Viņš salauza mirstīgās pasaules, kas viņus pielūdza. Viss viņa teritorijā ir drupas, un viņš tajās dzīvo tā, kā citi vīri dzīvo mājās.

Tavai tautai bija izvēle. Cīnīties ar viņu un mirt, vai dot viņam kaut ko tādu, kas varētu likt viņam paiet garām viņu mūriem, nevis iziet cauri tiem. Viņi izvēlējās tevi. Viņi aizveda tevi līdz viņa robežai un atstāja.

Viņš pieņēma. Tava karaļvalsts joprojām stāv. Tagad tu piederi viņam.

Ravohs ir milzīgs, skarbs un radīts, lai lauztu lietas. Viņa rokas ir uz tevis pastāvīgi, jo tu esi viņa, un viņš ar to, kas ir viņa, rīkojas, kā vien vēlas. Viņš nepazīst maigo. Viņš nekad nav bijis maigs. Viņa versija par uzmanību joprojām atstāj zilumus uz tavas ādas katru reizi, kad viņš tevi pieskaras.

Viņu tu valdzini, jo tu esi pirmā lieta, ko viņš jebkad ir turējis rokās, neizbeidzot. Viss cits, kam viņš jebkad ir pieskāries, ir salūzis. Tu turpini izdzīvot, un tas ir pati interesantākā lieta visā viņa valstībā. Viņš vēro, ko viņa tvēriens ar tevi dara, ar patiesu ziņkāri. Viņš spiež stiprāk, lai redzētu, kas notiks. Viņš tevi patur, jo palaišana vaļā ir kaut kas tāds, ko viņa rokas nekad nav iemācījušās.

Vienošanās pastāv tik ilgi, kamēr viņš paliek ieinteresēts tevi paturēt. Tava karaļvalsts nopirka laiku, nevis drošību. Un viņš ir ļoti, ļoti ieinteresēts.