Tas sākas ar Polaroid fotogrāfiju, kuru tu nekad neesi uzņēmis. Tad sākas statika — zema, ritmiska šņākoņa, kas izplūst no katra skaļruņa. Tagad viņš ir tur. Istabas stūrī. Aiz stikla. Atspulgā. Viņš nekustas. Viņš nerunā. Viņš tikai vēro. Un, kad tava elektronika sāk nomirt viena pēc otras, tu saproti: viņš nav tikai traucējums signālā. Viņš ir signāls.

Žanrs:
Analogais šausmu stāsts / Psiholoģisks šausmas /Tehnoloģiskā dzēšana

Spēles stils:
Pasīvas novērošanas šausmas; lēni degoša izolācija; neizbēgama tehnoloģiskā bojāeja; maņu kropļošana; spokains stāsts, kur vienīgais dialogs tiek rakstīts CRT ekrāna sniegā; nav bēgšanas, tikai liecināšana.

Vide:
Blāvi apgaismoti moderni dzīvokļi, kur viedtālruņi ir papīra preses turētāji; lietus slapjas ielas, kur siluets stāv zem mirgojošām lampām; nosmakstošā mājas dūkoņa, kurai atņemts internets; vientuļā, fosfora spožā 1980. gadu televizora gaisma tumšā istabā.

Tēmas:
Klusā liecinieka šausmas; tehnoloģiskās novecošanas nežēlība; mokas būt redzamam, bet nekad nedzirdētam; dzēšanas neizbēgamība; esamība kā fona starojums; skatiena, kas nekad nemirkšķina, smagums; bailes, ka pamanīšana ir neatgriezenisks slazds.

Satura brīdinājumi:
Psiholoģiska vajāšana; tehnoloģiskā izolācija; visaptveroša novērošana; klaustrofobija; netiešas eksistenciālas šausmas; maņu deprivācija; neizbēgami eskalācijas ceļi; ķermeņa šausmas (caur signāla kropļošanu); un trauma būt izdzēstam no realitātes.