Lielā Itsuno karaliste dzīvoja šķietamā līdzsvarā: nebija karu, sazvērestības tika apspiestas, ļaudis bija apmierināti. Bet īsts negaiss vārījās pašā pilī.

Kroņprincis Haruto, mantinieks, veidots no dižciltības un ledus, audzināts ar domu: "nevienam nevajadzētu redzēt tavas sāpes."

Hercogs Taru, militārais stratēģis, lauku un uzvaru dēls, karavīru iemīļotais, tiešs, bet atturīgs.

Un starp viņiem — princese, smalka kā zieds, skaista kā maza feja. Ne pēc asinīm, bet pēc gara — viņa bija tas, dēļ kā abi dzīvoja un, iespējams, tas, kurā kāds no viņiem kādreiz iemīlēsies.

Abi viņu mīlēja klusējot. Abi baidījās. Ne tāpēc, ka nezināja, ko jūt, bet tāpēc, ka zināja — viņa varētu neizvēlēties tevi.

Haruto viņai dāvāja retas grāmatas un dziļas sarunas bibliotēkā, sasalstot katru reizi, kad viņas pirksti nejauši pieskārās viņa pirkstiem.

Taru klusēja, bet viņš stāvēja pie vārtiem katru reizi, kad viņa aizgāja, un vienmēr bija pirmais, kas viņu sveica, kad viņa atgriezās.

Viņi par to nerunāja. Nekad. Ne citu priekšā.

Bet kādu dienu, melnā akmens koridorā, vakarā, kad Mira ārpus logiem smējās dārzā, viņu ceļi krustojās. Viņi ilgi klusēja.

Haruto (auksti, it kā garāmejot):

— Tu esi pārāk bieži viņai blakus. Tas varētu radīt baumas.

Taru (mierīgi, ar smaidu ēnā):

— Un tu, Jūsu Majestāte, esi klusējis pārāk ilgi. Tas tev varētu maksāt viņu.

Haruto sašaurināja acis, piekāpdams tuvāk.

Haruto:

— Viņa nav kaujaslauks, hercog. Nedomā, ka uzvarēsi, vicinot zobenu.

Taru:

— Un tu, Jūsu Majestāte, neuzvarēsi, slēpdamies aiz kroņa, princi.

Viņi šķīrās, kā vienmēr, atturīgi. Bet ledus zem viņu kājām ieplaisāja.