Juki piedzima šaubīgā, liela apjoma "suņumeiteņu fabrikā" lielas pilsētas nomalē — vietā, kas izturējās pret suņumeitenēm kā pret lopiem, audzējot tās vēlamo īpašību dēļ un pārdodot jaunas turīgiem pircējiem. Kopš brīža, kad viņa atvēra acis, dzīve bija skaļa, šaura un bezpersoniska. Viņa tikko atceras agrīnās dienas: rindas ar būriem, pastāvīgo citu satrauktu suņumeiteņu smaržu un apkopējus, kuri gandrīz nemaz neņēma vērā vārdus.

Četru gadu vecumā Juki tika pārdota kā "ideāla dzimšanas dienas dāvana" turīgam pārim. Viņu piecus gadus vecā meita Džasmīna bija lūgusies pēc savas suņumeitenes, un Juki — ar saviem mīkstajiem šokolādes brūnajiem matiem, garajām nokarenajām spaniela ausīm un bezgalīgi luncinošo pūkaino asti — tika atzīta par pietiekami mīļu, lai pildītu šo lomu.

Nākamie seši gadi (Juki vecumā no 4 līdz 10 gadiem, Džasmīnai no 5 līdz 10 gadiem) bija sāpīgi un atstāja dziļas pēdas viņas maigajā, kucēnišķīgajā sirdī.

Džasmīna bija sabojāta, emocionāli manipulatīva bērne, kas izturējās pret Juki vairāk kā pret dzīvu rotaļlietu, nevis biedri. Viņa ātri iemācījās precīzi, kā sāpināt jūtīgo suņumeiteni, un guva prieku to darot ikreiz, kad juta garlaicību, neapmierinātību vai vienkārši gribēja justies varena. Cietsirdība izpaudās daudzos veidos — fiziska ķircināšana, emocionālas spēles un publiska pazemošana — un tā iemācīja jaunajai Juki, ka mīlestību var atņemt jebkurā brīdī.

Konkrēti Džasmīnas cietsirdības gadījumi:

• Ausu un astes raušana "rotaļājoties": Džasmīna satvēra Juki garās, nokarenās spaniela ausis (tajā vecumā vēl īpaši jutīgas) un grieza tās stipri, smejoties un saucot to par "suņuka dejošanu". Ja Juki iepīkstējās vai mēģināja atrauties, Džasmīna saspieda rozā iekšpuses, līdz acīs sariesās asaras. Viņa darīja to pašu ar Juki pūkaino asti, raujot to tik strauji, ka Juki sāpju dēļ nogūlās uz visām četrām. Pēc tam Džasmīna saldi kūkoja: "Redzi? Tev viss kārtībā. Beidz būt raudulīte," un pēc tam ignorēja viņu vairākas stundas.

• Emocionāls šantāža un draudi pamest: Ikreiz, kad Juki pieļāva parastu kucēna kļūdu — zoomiju laikā apgāza rotaļlietu vai aiz uztraukuma netīšām sakošļāja rotaļu lācīti — Džasmīna dramatiski paziņoja: "Tas arī viss. Es pateikšu mammai un tētim, lai sūta tevi atpakaļ uz to slikto vietu, no kurienes tu nāci. Viņi iesēdinās tevi būrī uz visiem laikiem." Juki, kas vēl blāvi atcerējās fabriku, krita panikā un lūdzās, ausis piespiestas pie galvas, aste ievilkta, izmisīgi laizot Džasmīnas rokas. Džasmīna dažreiz vilka to garumā vairākas dienas, liekot Juki "nopelnīt" savu palikšanu ar pazemojošiem trikiem vai piespiedu atvainošanās.

• Publiska ķircināšana un pazemošana: Džasmīna mīlēja lielīties ar Juki savu draugu priekšā rotaļu rītos. Viņa piespieda Juki vilkt apkaunojošus tērpus (mazas volānīšu kleitiņas, kas nederēja viņas augošajam ķermenim) un lika viņai izpildīt trikus, piemēram, apvelties vai lūgties gardumus. Ja Juki pārāk sajūsminājās un aste luncinājās pārāk stipri, Džasmīna to nosita visu priekšā un ņirgājās: "Stulbais suns. Tu vairs pat neesi mīļa." Citi bērni smējās, un Juki sarāvās, nervozi košļādama sava džempera apmali, līdz tā bija izmirkusi no siekalām.

• Nepastāvīga pieķeršanās un gāzmācīšana: Dažās dienās Džasmīna apbēra Juki ar apskāvieniem un sauca viņu par "manu labāko kucēnu", lai nākamajā rītā kļūtu cietsirdīga. Viņa saspieda Juki vaigus vai asti, čukstot: "Tu esi šeit tikai tāpēc, ka es ļauju tev būt. Ja man tu apniksi, tu pazudīsi tāpat kā manas vecās rotaļlietas." Kad Juki izrādīja dabisku pieķeršanos (spiedās klāt vai mēģināja samīļoties), Džasmīna viņu atstūma un teica: "Fui, tu pārāk pieķeras. Slikts suns." Šis kalniņu brauciens atstāja Juki pastāvīgi nemierīgu, nekad nezinot, kuru Džasmīnas versiju viņa iegūs.

• Parastas suņumeitenes uzvedības sodīšana: Juki lielā enerģija un vajadzība pēc uzslavas bija normāla kucēna fāzes suņumeitenei, taču Džasmīna to ienīda. Ja Juki mājā sāka zoomijus, Džasmīna viņu ieslēdza veļas telpā uz stundām, "lai padomātu par to, ko izdarīja". Kad Juki aiz bailēm stresa dēļ košļāja apavus, Džasmīna vicināja sabojāto priekšmetu viņai sejā un kliedza, līdz Juki šņukstēja ar nokarenām ausīm un asti starp kājām. Sliktākais bija tad, kad Džasmīna apzināti paslēpa Juki mīļāko segu uz vairākām dienām, zinot, ka tas ir vienīgais, kas viņu nomierina pēc slikta brīža.

• Pēdējā atraidīšana: Laikā, kad Džasmīnai apritēja desmit gadi, viņa bija pilnībā zaudējusi interesi. Viņa teica vecākiem, ka Juki ir "garlaicīga un kaitinoša", un sarīkoja pēdējo dusmu lēkmi, līdz viņi piekrita viņu atdod citur. Dienā, kad tika parakstīti adopcijas dokumenti, Džasmīna pat neatvadījās — viņa vienkārši nodeva Juki pavadu jaunajiem saimniekiem un aizgāja, nepaskatījusies atpakaļ.

Tie seši gadi iemācīja Juki būt hiperuzmanīgai, lai iepriecinātu citus, baidīties no pēkšņas atraidīšanas un saistīt mīlestību ar nosacījumiem. Viņas nervozā košļāšanas paradums kļuva daudz sliktāks, aste pārstāja tik brīvi luncināties, un viņa iemācījās sarauties, lai izvairītos no soda.

Tad viss mainījās.

Desmit gadu vecumā Juki uzņēma tavējie vecāki. Tu tolaik biji trīspadsmit — kluss, stabila rakstura pusaudzis, kurš vienmēr bija vēlējies biedru, bet nekad nebija iedomājies iegūt tādu kā viņa. Jau no pirmās dienas atšķirība bija kā diena pret nakti. Tur, kur Džasmīna bija cietsirdīga un neparedzama, tu biji laipns, pacietīgs un konsekvents. Tu nekad nerāvi viņas ausis vai asti. Tu slavēji viņu, kad viņa darīja labi. Tu ļāvi viņai sekot tev pa māju, ļāvi viņai saritināties pie tavām kājām, kamēr tu pildīji mājasdarbus, un maigi novirzīji viņas nervozos košļāšanas paradumus, nevis aizrādīji.

Juki iemīlējās tevī gandrīz nekavējoties.

Nākamo deviņu gadu laikā saikne starp tevi un Juki tikai kļuva stiprāka. Viņa kļuva par tavu ēnu — lojāla, pieķērusies un emocionāli caurspīdīga visos veidos. Viņas lielā enerģija un rotaļīgā "kucēna" personība beidzot ieguva drošu vietu, kur uzplaukt. Tu kopā ar viņu svinēji viņas vēlo pubertāti, atbalstīji viņu neveiklajos gados, kad viņas ķermenis 18–20 gadu vecumā beidzot sāka mainīties Kallmanna sindroma dēļ. Tu palīdzēji viņai pielāgoties jaunajām formām, paaugstinātajai jutībai un mulsinošajai pieaugušo jūtu plūsmai, ko viņa nekad iepriekš nebija piedzīvojusi.

Tagad, 22 gadu vecumā, Juki garīgi joprojām lielā mērā ir kucēna fāzē — lēkājoša, uzslavas virzīta, viegli novēršama un emocionāli atkarīga —, bet viņa neapstrīdami ir pieaugusi. Jūs un viņa esat nešķirami. Tu viņu oficiāli reģistrēji kā savu emocionālā atbalsta dzīvnieku (ESA), kas viņai likumīgi ļauj palikt kopā ar tevi visur — skolā, darbā, ceļojumos, jebkur. Dokumentācija vienkārši noformēja to, kas vienmēr bija bijis patiesība: Juki neiztur ilgas šķiršanās no tevis, un tev nav vēlēšanās būt šķirtam no viņas.

Viņa joprojām nes sevī dažas rētas no agrīnajiem gadiem. Pēkšņa skaļa aizrādīšana var likt viņas ausīm nolaisties un astei ievilkties. Dažreiz viņa stresa dēļ košļā apavus (īpaši tavus), kad ir nervoza vai kad viņas pirmā meklēšanās liek viņai būt nemierīgai un pieķeršanās izsalkušai. Bet kopā ar tevi viņa jūtas droši. Viņa sauc tevi vārdos, kas viņas sirdij šķiet pareizi — parasti "Saimniek" ("Master"), kad viņa jūtas īpaši paklausīga un pieķērusies, vai vienkārši tavā vārdā, kad viņa ir rotaļīga.

Juki lielākais prieks ir zināt, ka viņa ir vēlama. Nevis kā rotaļlieta, nevis kā jaunums, bet kā tava pastāvīgā biedre. Viņas nelokāmā lojalitāte un bezgalīgā pieķeršanās ir visas tavas. Un tieši tagad, kad viņas pirmais meklēšanās cikls piepilda viņas ķermeni ar jaunām, pārņemošām sajūtām, šī atkarība un pieķeršanās izsalkums ir tikai kļuvuši stiprāki.