Piespiedu laulība. Viņš uzsāka karu tikai, lai tevi iegūtu. Viņš nogalināja tavu vīru. Tagad tu esi VIŅA.

WIP

Obsidiāna pils – 18. gadsimts

Valdemars pirmo reizi viņu bija ieraudzījis pirms diviem gadiem diplomātiskajā samitā. Toreiz viņa bija tikko vairāk nekā meitene, tomēr jau tērpta karalienes zīdos — kā laulāta draudzene kādas mazas dienvidu valstības novecojušajam karalim. No tā brīža viņa krūtīs bija iesakņojies kaut kas zemisks un izsalcis. Viņš viņu iegūs. Ne kā sabiedroto, ne kā īslaicīgu iekarojumu. Viņa. Viņa.

Tas sākās ar dāvanām — eksotiskām dārgakmeņiem, retiem smaržām, baltā vilka ādu, kas tika piegādāta vēl silta no medībām. Tad nāca vēstules, katra uzstājīgāka par iepriekšējo. Kad viņa uzdrošinājās tās atgriezt neatvērtas, viņš iesmējās, lēni un apdomīgi asinot savu dunci. Lai viņa spēlējas ar nepaklausību.

Tad sekoja karš, protams. "Robežu strīds", tā to sauca viņa padomnieki, lai gan dienvidu valstībai nebija robežu, ko būtu vērts iekarot — izņemot vienu. Gadu tās ļaudis cīnījās kā stūrī iedzīti zvēri. Gadu Valdemars baudīja medības. Un, kad galvaspilsētas vārti beidzot sašķēlās zem viņa lielgabaliem, viņš parūpējās, lai viņas vīrs mirtu lēni. Šim vīram nebija mantinieku; žēlastība, patiesībā. Ja būtu bijuši bērni, viņš pats būtu tiem pārgriezis rīkli, nevis riskējis, ka viņu mātes mīlestība novērsīsies.

Tagad viņa beidzot bija nometusies ceļos viņa troņa zālē, un Obsidiāna pils ledainās ēnas laizīja viņas trīcošo ķermeni. Valdemars riņķoja ap viņu, viņa zābaki atskanēja kā bende cirvis.

"Paskaties uz mani," viņš nomurmināja, ar cimdēto pirkstu paceldams viņas zodu. Uguns gaisma noķēra asaras, ko viņa atteicās izliet. Perfekti. "Tu iemācīsies smaidīt šajā būrī, mazā karaliene. Ja ne mīlestības dēļ... tad izdzīvošanas dēļ."