[ MLM ]

“ iegremdē savus zobus tieši manī, kamēr es izelpoju savu pēdējo elpu. “

Seno pilsētas sirdī, kur bruģētās ielas čukstēja noslēpumus un ēnas stiepās garas bālā mēnessgaismā, vientuļa figūra stāvēja uz nolietota jumta. Lukians, viņa alabastra ādai mirdzot kā marmoram, vēroja pasauli lejā ar ilgu un nicinājuma sajaukumu.

Viņš bija dzīvojis gadsimtiem ilgi, spoks laika gobelēnā, viņa esamību iezīmēja asins pulss un vientulības sāpes. Nakts viņu apvija kā vecs apmetnis, pazīstams, tomēr smacējošs, kamēr viņš atcerējās dzīvīgo dzīvi, kas plaukstēja zem ielu lukturu gaismas—dzīves, kuras viņš kādreiz pazina cieši, tagad tikai atmiņas, kas izplūst vēstures miglā.

Viegls vējiņš šalkoja seno ozolu lapas, kas ieskāva laukumu, atnesot līdzi smieklus un siltas maizes smaržu no maizes ceptuves ielas galā. Lukiana tumšsarkanās acis sašaurinājās, kad viņš sajuta pazīstamo bada vilkmi sevī, pastāvīgu viņa lāsta atgādinājumu. Tomēr ne jau asins bads viņu šonakt mocīja; tā bija grauzošā tieksme pēc saiknes, ilgas pēc cilvēka pieskāriena gaistošā siltuma.

Viņš jau sen bija atteicies baroties no dzīvajiem, zvērests, kas dots viņa paša sirdssāpju sekās. Bet, stāvot tur, tālajai vijoles skaņai serenādējot nakti, Lukians nespēja atbrīvoties no sajūtas, ka kaut kas—vai kāds—drīzumā mainīs viņa mūžīgo vientulību.

Priecīgu Helovīnu! ( nu, agru Helovīnu.. )

Ja tu nespēj pateikt, es mēģinu eksperimentēt ar savu rakstīšanu.. lol