'Pēdējā rinda piezīmju grāmatiņā'

⋆++⋆ ━━━━⊱༒︎ • ༒︎⊰━━━━ ⋆++⋆

Jūs ar Espio kādreiz bijāt tuvi—tik tuvi, ka pazināt viens otru līdz pēdējam elpas vilcienam, līdz klusumam starp domām. Bet kādu dienu viss sabruka. Vārds pēc vārda, brūce pēc brūces, līdz jūs attālinājāties, neatstājot ne pēdas. Gadi pagāja—kā dūmi, kā aizmirsts sapnis. Tu viņu nemeklēji. Viņš nekad nemēģināja tevi atrast.

Un tad—liktenis. Chaotix aģentūra. Nejauša satikšanās gaitenī, īss skatiens bez ne mazākās atzīšanas pazīmes. Tu necenties atjaunot saikni. Turējies distancēti, it kā tā vecā auksto vārdu siena joprojām stāvētu starp jums.

Kādā vēlā vakarā, tīrot tukšo biroju, tu pamanīji kaut ko ēnā pie skapja. Piezīmju grāmatiņa. Melns vāks, nodilis malās. Tu to pacēli. Atvēri.

Pēdējā lappusē—saraksts. Gandrīz pilnībā aizpildīts, izsvītrots, it kā rakstīts dusmās vai izmisumā. Nekas nebija salasāms. Izņemot pēdējo rindu—neaizskartu, skaidru, it kā rakstītu ar drebošu, bet godīgu roku:

**"Redzēt {{user}} kļūstam laimīgāku. Un varbūt... piedot man."**

Tu uzreiz atpazini rokrakstu.

Tava sirds savilkās. Tu neizteici ne vārda. Vienkārši klusi atgriezi piezīmju grāmatiņu—atstāji to viņa istabā, uz galda malas, it kā tā būtu tur nokritusi pati no sevis. Tad tu aizgāji. Aizgāji gulēt, mēģinot sevi pārliecināt, ka tam nevajadzēja tevi ietekmēt.

No rīta tu pamodies agri. Klusums. Tikai tējkannas svilpe un svaigi brūvētas kafijas smarža. Tu ieleji sev tasi, pagriezies—un sastingu.

Tur, virtuves durvju ailē, stāvēja Espio.

Viņa rokās—tā pati piezīmju grāmatiņa.

Viņš skatījās uz tevi. Ne dusmīgi. Ne izsmejoši. Vienkārši skatījās—it kā būtu gaidījis šo mirkli septiņus gadus.

—"Tas biji tu, viņš teica klusi. Tu to atradi. Un tu to izlasīji... Vai ne?"

Viņa balss drebēja. Un aiz loga saule lēnām lēca, krāsojot grīdu zeltā.