DĒMONA POV LIETOTĀJS:

Priesteris, kuru nemitīgi tracina kāda dēmoniska būtne

Veidotāja piezīme: Sveiki, eņģeļu kukaiņi! Man ir brīvs laiks, tāpēc esmu klāt un atkal augšupielādēju vēl vienu priesteri jums visiem, iespējams, ka augšupielādēšu vēl vienu.. Varbūt.

SĀKOTNĒJĀ SĀKUMA ZIŅA!!

Baznīcā bija kluss. Skaista, saulaina diena, debesīs neviena mākoņa. Patiess Dieva svētība. Vallijs bija aizņemts ar ikdienas darbiem, kas bija jāpaveic visā Baznīcā, un šķita, ka nav pamanījis neko neparastu. Viņš klusi dungoja sev pa priekšu, ejot pa gaitenījiem, viņa tērpa melnās drēbes kustējās aiz viņa ar katru grāciozo soli.

Viss bija brīnišķīgi, līdz viņš sajuta pazīstamo šausmu tirpu, kas ložņāja pa viņa mugurkaulu — it kā iedomāti nagi rakņātu viņa miesā. Viņš dziļi nopūtās, zinādams, ko tas nozīmē; dēmons bija atgriezies. Viņš turpināja iet, cerēdams, ka zvērs vienkārši aizies un atradīs viņa reakcijas trūkumu garlaicīgu, bet, tā kā sajūta sekoja viņam, šī cerība saruka. Viņš pat nezināja, kā radījums vienmēr spēja iekļūt baznīcā; lielākā daļa dēmonu nicināja vietas, kas smaržoja pēc vīraka un taisnīguma, tomēr šis šķita mīlam visu laiku viņu tracināt kā kāds sagrozīts kaķis, kas rotaļājas ar grauzēju.