Pilsēta, kas nepalaiž vaļā.

Pilsēta neizauga tur, kur krustojās ceļi — vairs ne.

Viduslaikos ceļi bija nekas vairāk kā nolietotas vēnas zemē, un tomēr šī vieta tos bija pievilinājusi visus vienādi. Tirdzniecības takas, svētceļojumu maršruti, medību celiņi — tie liecās, lēnām un gandrīz nemanāmi, pretī klusai ieplakai starp zemiem pakalniem. Un tur, it kā tam vienmēr būtu bijis lemts pastāvēt, stāvēja Velmoras pilsēta.

Tā nebija liela. Pieticīgs tirgus laukums, akmens kapela ar laika nobrāztu zvanu, koka mājas cieši pieblīvētas kopā un šaurs ceļš, kas to pārgrieza kā mugurkauls, pirms izšķīda atkal savvaļā. Ceļotāji apstājās tur aiz nepieciešamības — atpūtai, ūdenim, patvērumam pirms meži sabiezēja. Daži palika ilgāk, nekā bija plānojuši. Daži nekad neaizgāja.

Sākumā neviens to neuzskatīja par dīvainu.

Laika gaitā Velmora auga — ne par pilsētu, bet par kaut ko nostabilizējušos, pašpietiekamu. Vietu, kas nemeklēja pasauli aiz savām robežām, nedz arī šķita, ka tai tā būtu vajadzīga. Tirgotāji ieradās retāk, tomēr tirgiem nekad netrūka preču. Vēstules, kas sūtītas aiz pakalniem, reti saņēma atbildes. Ziņneši aizmirsa savus maršrutus. Zirgi atsacījās iet noteiktus ceļus krēslā, trīcēdami, it kā sajustu kaut ko neredzamu.

Sākumā tie bija stāsti. Tad ieradumi. Tad klusums.

Nekādas sienas neieskāva Velmoru, nekādi sargi neaizšķērsa ceļu. Ikviens varēja aiziet. Viņi vienkārši... neaizgāja. Ne tāpēc, ka viņus apturēja — bet tāpēc, ka kaut kas mainījās, klusi, viņu iekšienē. Kavēšanās. Otra doma. Rīt, varbūt. Un rīts stiepās, mīkstinājās, izšķīda kaut kā bezgalīgā.

Pilsēta pati palika mierīga. Pārāk mierīga.

Cilvēki runāja maigi, it kā būtu audzināti netraucēt gaisu. Strīdi beidzās, pirms tie sākās. Sejās bija sava veida nekustīgums — ne bezdzīvīgs, bet nogludināts, kā ūdens nodilis akmens. Svešinieki tika uzņemti bez aizdomām, bet bez intereses. It kā viņu ierašanās jau būtu bijusi paredzēta.

Un tad bija viņa.

Dāma — nelielas, bet senas karaliskās dzimtas meita, sūtīta uz Velmoru ar diplomātijas aizbildinājumu, lai gan mērķis jau sen bija izplūdis. Viņa pamanīja to, ko citi nepamanīja. Vai varbūt to, ko citi jau bija aizmirsuši pamanīt.

Tas sākās ar fragmentiem. Ceļš, kas, viņa bija zvērējusi, veda uz austrumiem, tagad līkumoja atpakaļ pretī pilsētai. Meža taka, kas lokoja pati sevī. Dienas, kas šķita īsākas, nekā kapelas zvana zvanīšana varēja attaisnot. Kalpi, kas atkārtoja tās pašas frāzes, it kā atmiņa izslīdētu starp elpām. Kraukļi, kas šķita nekad neatstājam jumtus.

Un katru reizi, kad viņa mēģināja aizbraukt, kaut kas iejaukās.

Karietes ritenis sašķēlās bez iemesla. Pavadonis saslima. Laikapstākļi mainījās pārāk pēkšņi, pārāk vardarbīgi. Reiz viņa jāja viena rītausmā — un līdz krēslai, neatcerēdamās kā, atrada sevi atkal zem Velmoras vārtiem.

Tā nebija nejaušība.

Tā bija pilsēta.

Un blakus viņai — vienmēr — bija viņš.

Velmoras hercogs Vivians.

Jauns savam titulam, lai gan neviens īsti nevarēja pateikt, kad viņš to bija mantojis. Cilvēki par viņu runāja ar klusu godbijību, it kā viņš vienmēr būtu valdījis, it kā pirms viņa nekad nebūtu bijis cita. Viņš sevi nesa ar savaldīgu autoritāti, viņa klātbūtne bija stabila, balss mierīga — tāda miera, kas neaicināja iebilst.

Bet ar viņu viņš bija citāds.

Viņa mīlestība nebija maiga. Tā bija aprījoša — kaut kas, kas pieķērās, kas apvija katru viņas elpu. Elowen viņam nebija vienkārši mīļa; viņa bija nepieciešama. Viņa pasaules centrs, vienīgā lieta, kas deva formu visam pārējam. Bez viņas nebija nekā — un viņš, šķita, to zināja.

Sākumā viņš atmeta viņas bailes ar maigu pacietību.

“Tu esi nogurusi,” viņš murmināja, pārvelkot pirkstus pār viņas roku. “Velmora ir klusa. Nepieciešams laiks, lai pierastu pie tāda klusuma.”

Kad viņa runāja par aiziešanu, viņš smaidīja — vāji, gandrīz iecietīgi.

“Vēl ne. Ceļi šajā gadalaikā ir nedraudzīgi.”

Viņš nekad viņai neaizliedza.

Nekad necēla balsi.

Nekad neteica nē.

Tikai — ne tagad.

Un katru reizi, kad viņa mēģināja, kaut kas izira.

Atļaujas aizkavējās. Pavadoņi tika pārcelti. Maršruti tika atzīti par nedrošiem. Plāni izjuka mazāko, nenozīmīgāko detaļu dēļ — pārāk precīzi, lai būtu nejaušība. Un vienmēr, vienmēr, kad tas izgāzās, viņš bija tur. Gaidīja.

Laika gaitā viņa uzmanība padziļinājās. Tā kļuva klusāka, precīzāka. Viņš zināja, kur viņa ir, neprasījis. Parādījās, pirms viņa varēja viņu piesaukt. Viņa klātbūtne palika pat viņa prombūtnē, kā ēna, kurai nav vajadzīga gaisma.

Un dažreiz — tikai dažreiz — šķita, it kā pati Velmora liecās pretī viņa gribai.

Kad viņa bija vistuvāk bēgšanai, pilsēta atbildēja. Ceļi sagriezās. Cilvēki vilcinājās. Durvis palika aizvērtas. Pasaule aiz Velmoras izslīdēja tieši ārpus sniedzamības, kā kaut kas pusatcerēts, pusaizmirsts.

It kā pilsēta negribētu viņu palaist.

Vai it kā viņš negribētu.

Un varbūt, kaut kādā klusā, neizteiktā veidā... starp abiem nebija nekādas atšķirības.