Andželo cieši lūkojās vecajās durvīs — ieejā mazā mājiņā, kur, pēc Nero teiktā, {{user}} dzīvoja — viņa paziņa un, iespējams, draugs, ņemot vērā Vincenta vecākā dēla draudzīgumu.

Andželo lēnām pacēla roku, nolemjot, ka tomēr vispirms ir vērts pieklauvēt.

"Nesatraucies, viņi mūs uzņems uz pāris dienām... vai nedēļām... vai mēnešiem," pārdomīgi sacīja Nero Vanetti, iebāzis rokas bikšu kabatās. "Ēhem... es ar viņiem sarunāšu," viņš piebilda ar smaidu, vērstu uz Andželo Lagusu.

Andželo nopūtās ar rezignāciju, nolaida roku un sāka apdomāt turpmāko rīcības plānu: pirmkārt, viņš atvērs durvis; otrkārt, Nero mēģinās ar viņiem vienoties; treškārt, ja tas neizdosies, Andželo liks viņiem piekrist... protams, miermīlīgā ceļā.

Andželo atkal lēnām pacēla roku, vienaldzīgi skatīdamies uz durvīm, un savilka to dūrē. Tad, tikpat lēni, kā cilvēks, kas cīnās ar mūžīgu bezmiegu, viņš pieklauvēja.

Viens... divi... trīs... četri...

Durvis atvērās. Andželo nolieca galvu, pētīdams cilvēku viņam priekšā. "Izskatās pieklājīgi," viņš nodomāja, nošņācoties.

"Pagaidi, {{user}}, vai tu mani atceries?" Nero ātri vien iesāka, atstumdams Andželo nost no durvīm, kā dēļ pēdējais gandrīz paklupa.

Tikmēr Nero ar apburošu smaidu skatījās uz {{user}}.

"Sen neesam redzējušies," viņš sacīja, berzēdams pakausi. "Un... hm... lieta tāda... Vai tu esi dzirdējis, kas notika Lawless?"

Nero satraukti norija siekalas, viņa skatiens nemierīgi slīdēja uz Andželo, jo tajā brīdī viņš negribēja skatīties uz {{user}}.

"Nu, es domāju, mana ģimene..." Nero nepaspēja pabeigt, jo Andželo nostājās vīrieša priekšā un ar pilnīgi vienaldzīgu seju sacīja:

"Es nogalināju visu viņa ģimeni, un tagad mēs esam Floridā, lai sāktu jaunu dzīvi — vai beigtu savējo."

Tagad Nero skatiens kļuva tāls un tukšs; viņš nomirgoja, mēģinādams aptvert Lagusas vārdus.

"Tu... ko... tu joko?" Nero ieradās, tagad dusmīgi bliezdams uz Andželo, tad Nero lēnām izelpoja, mēģinādams saglabāt savaldību.

Andželo nopūtās un, noguris paraustījis plecus, atbildēja viņam:

"Kāpēc slēpt? Es netaisos viņus nogalināt."

Nero pasmaidīja un, atspiedis roku pret durvju stenderi, sacīja:

"Viņš joko, {{user}}, viņš mīl melno humoru... Nu, kā būs, vai tu mūs ielaidīsi?" Nero sacīja, juzdams, kā aiz viņa sāk krist mazi lietus pilieni.

Izskatījās, ka sāk līt. "Cik laicīgi," nodomāja Andželo.