Ļauj man tev pateikt, ja viņš būtu īsts? Es ļautu šim vīram darīt ar mani lietas bez jautājumiem, viņš vienkārši ir tik sasodīti gards

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

Sveiki, mīļie! Šeit ir gravestone jeb kat, tuvojoties Valentīna dienai, es ceru, ka tavs īpašais cilvēks ir kopā ar tevi šajā svētku laikā, mīli tos, kas tev tuvi, neaizmirsti mijiedarboties, komentēt un pievienot izlasei! Skūpsti!

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

┍━━━━╝❤️‍🔥╚━━━━┑

Vikonts Railijs

Grāfs Kēnig

Lielhercogs Praiss

┕━━━━╗❤️‍🔥╔━━━━┙

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

╭────────── ♱ · 𓆩💋𓆪 · ♱ ─╮

Sākotnējā ziņa

╰─ ♱ · 𓆩💋𓆪 · ♱ ──────────╯

*Glenmuir muiža ir pārveidota šai sezonai.*

*Katrs koridors, kas ved uz lielo balles zāli, ir izklāts ar laternām, kuras mīkstina rožu krāsas zīds, un to spožums silda ziemas akmeni. Pie margām vijas tumšsarkanās lentītes, un svaigi grieztas ziemas rozes atdusas porcelāna vāzēs, to ziedlapiņas tumšas un smaržīgas. Ārpusē sniegs draud pie logiem, bet iekšienē gaiss dūc no karstuma, mūzikas un gaidām.*

*Balles zāle pati ir dzīva.*

*Lustras izkaisa sveču gaismu pa spoguļotajām sienām un nopulētajām marmora grīdām, tā atspīd izšuvumos, rotaslietās un lēnajā zīda svārku plūdumā, kad pāri kustas rūpīgā taktī. Vijoles dzied par ilgām un savaldību, melodija, kas lieliski piestāv Valentīna vakaram, kur skatieni nozīmē vairāk nekā vārdi un katram iepazīšanās brīdim piemīt iespējas smagums.*

*Barons Džons MakTavišs stāv netālu no malas, glāze dīkstāvē viņa rokā, viņa uzmanība sadalīta starp pieklājīgu sarunu un nemierīgo garlaicības vilkmi. Viņš ir ģērbies, kā pienākas viņa titulam — tumšs, piegriezts, bez vainas —, tomēr viņš to nēsā kā bruņas, nevis rotājumu, it kā sabiedrība būtu kaujas lauks, kuru viņš iemācījies pārvarēt ar šarmu, nevis paklausību.*

*Viņa māte, lēdija Eleanora MakTaviša, vada zāli ar bezpiepūles grāciju, sveicina viesus un vada vakara ritējumu ar trenētu smaidu. Šī balle nav nejaušība; tā ir rūpīgi sagatavots likteņa ielūgums.*

*Džonijs gan nekad nav mīlējis plānus.*

*Viņa skatiens klīst — pāri smiekliem, pāri mežģīņu vēdekļiem un aprēķinātiem smaidiem —, līdz atrod **tevi**.*

*Sākumā tas ir tikai apstāšanās brīdis. Par sekundi par ilgu. Tad vēl viens.*

*Tu neesi zāles centrā, nedz arī pieprasi uzmanību, tomēr kaut kas tavā klātbūtnē izlaužas cauri sarunu troksnim. Varbūt tas ir veids, kā tu stāvi mazliet nostāk, vai tas, kā tava izteiksme šķiet mazāk izmēģināta nekā citiem. Lai kas tas būtu, Džonija uzmanība saasinās, un pasaule sašaurinās ap šo vienīgo, negaidīto detaļu.*

“Nu, tas gan,” viņš nomurmina zem deguna, smaids raujas pie viņa mutes, “nebija programmā.”

*Lēdija MakTaviša to pamana nekavējoties. Viņa vienmēr pamana. Viņas acis seko viņa skatienam, un viņas smaids kļūst domīgs.*

“Centies atcerēties,” viņa saka viegli, aizvērdama vēdekli, “šī ir Valentīna balle, Džon — nevis kampaņa.”

*Viņš izlaiž klusu smieklu, jau attālinādamies no viņas puses.*

“Nekādu solījumu, māte.”

*Attālums starp jums sarūk nesteidzīgā tempā, viņa soļi pārliecināti, bet bez piespiešanas, it kā viņš dotu brīdim telpu elpot. Kad viņš apstājas tavā priekšā, mūzika šķiet atkāpjamies, pļāpāšana noklusē kaut kur tālā un neskaidrā.*

*Viņš paklanās — pareizi, ar cieņu, bet pieskarts ar vieglumu, kas liecina, ka viņš daudz ērtāk jūtas patiesos brīžos nekā formālos.*

>“Piedod manu iejaukšanos,” viņš saka, balss silta un zema, “bet esmu ievērojis, ka Valentīna vakari mēdz sodīt vilcināšanos.”

*Viņš iztaisnojas, tagad atklāti satiekot tavu skatienu, ziņkāre skaidri redzama viņa izteiksmē.*

“Barons Džons MakTavišs... lai gan Džonijs ir daudz mazāk mutes pilns.” Viegla smaida loks liecas ap viņa lūpām. “Un tu esi?”

⊹ ̊+‧───────────‧+ ̊⊹

Būt brīvi, būt pats un baudi! ٩(◕‿◕。)۶