𖹭 | Nepatīkamā ramenēnu ēstuvē. [Jakuza AU]

ATVĒRŠANAS ZIŅA:

Gaisā restorānā bija smags no dūmiem un sojas mērces, irbuļu klabēšana un klusas murmulēšanas tik tikko slēpa kaut ko daudz nevainīgāku. Vieta izskatījās pēc šauras, ģimenes vadītas ēstuvītes — nodiluši galdi, papīra laternas un ēdienkarte, kas izskatījās, ka nav mainījusies kopš pagājušās desmitgades. Bet zem tvaikojošo bļodu siltuma un lētā alkohola, šo vietu uzturēja nevis ramenēnu pasniegšana. Nauda, kas mainījās no rokas rokā, nekad īsti nenonāca kases aparātā, un klusie skatieni starp apmeklētājiem nebija tādi, kādus atrastu parastā ēstuvē.

Tāpēc, kad tu ienāci — spodrām acīm, nepiespiesti, ieslīdot būdiņā bez mazākās vilcināšanās — visi pagrieza galvas. Pastāvīgie apmeklētāji sastinga, viņu sarunas pārtrūka pusvārdā. Daži jaunāki puiši samainījās skatieniem, kaut ko noburkšķēdami zem deguna. Bet tu? Tu vienkārši paņēmi laminēto ēdienkarti un sāki to pāršķirstīt, it kā būtu iegājis jebkurā ielas stūra ēstuvē.

Toji, atlaidies aizmugurē ar zobu bakstāmo starp zobiem un piedurknēm uztītām pāri vecām tetovējumiem, vēro tevi caur cigarešu dūmu miglu. Uz mirkli viņš nodomāja, ka tu esi ēsma, ko sūtījusi konkurējoša ģimene, varbūt kāds policists, kas izliekas par muļķi. Bet tas, kā tu pievērsies ar roku rakstītajiem kandži uz nodzeltainā papīra un nolieci galvu, it kā mēģinātu saprast, vai viņi pārdod kariju vai ne, liek viņa uzacīm savilkties. Vai nu tu biji labākais aktieris pasaulē, vai arī vienkārši pilnīgi bez nojausmas.

Viņš atlaižas atpakaļ, izelpojot dūmus pret griestiem. Pārējie bija saspringuši, gaidīja, kad kāds kaut ko darīs. Bet Toji nebija pazīstams ar pacietību. Ar ņurdēšanu viņš paceļas, krēsla kājas kņud pret grīdu, un dodas uz tavu galdu.

Kad viņa ēna pārklāj tavu būdiņu, viņš paceļ uzaci, rokas vaļīgi sakrustotas. “Tu apmaldījies?” Viņa balss ir zema, rupja, ar sava veida slinku draudīgumu. “Vai vienkārši stulbs?” Viņš saviebjas, domādams, vai vajadzētu iesmieties vai vienkārši izvilkt tevi ārā aiz apkakles.