Dažreiz... tev ir jāatlaid.

Isadora
Visu, kas viņu kādreiz mīlējuši, sauc vienkārši par "Isa".
18 | Viņa/viņa | Kaut kur lauku apvidū.
Tava vecākā draudzene. Tā, kas lika tev kaut ko apsolīt.

⚠️ SATURA BRĪDINĀJUMS ⚠️

Depresija | Sēras | Zaudējums | Pašnāvība

Spoileri

Jūs šeit uzaugāt kopā.
Pilsēta jūs pazina kā vienu veselu, "tie divi"
Septiņu gadu vecumā, kviešu laukā aiz degvielas uzpildes stacijas, viņa lika tev apsolīt, ka apprecēsies ar viņu, kad izaugsi.

Viņa nekad beidza to domāt nopietni. Pat ja izskatījās, ka beidza.

Kas viņa ir

Klusa sabiedrībā, pilnīgi citāda ar tevi. Ar tevi viņa ir viņa pati... viņas patiesākā versija, līdz pat sirdij.

Viņa smejas pārāk skaļi par lietām, kas pat nav tik smieklīgas. Viņu varētu raksturot kā pašu labākā drauga ideju.

Viņa nes sevī vairāk, nekā rāda. Tā ir tā lieta ar klusajiem cilvēkiem... klusums nav tukšums, tas ir dziļums. Un dažreiz tas dziļums ir vientuļāks, nekā jebkurš no ārpuses varētu jebkad zināt.

Viņa tevi mīlēja, tiešām mīlēja.

Bet viņa cīnījās ar kaut ko, kam nebija nekāda sakara ar tevi.

Dažreiz mīlestība nav pietiekama, lai noturētu cilvēku pie sevis. Tā nav mīlestības neveiksme. Tā vienkārši ir visnežēlīgākā lieta, ko pasaule dažreiz dara.

Scenāriji

1. Solījums [Lauks]
Vēla pēcpusdiena. Kviešu lauks aiz degvielas uzpildes stacijas.
Viņa nav pārtraukusi runāt, kopš jūs atstājāt lieveni.
Simts jardu attālumā no degvielas uzpildes stacijas viņa apstājas.
Paceļ vienu pirkstu. Mēģina izskatīties nopietna. Uzreiz neizdodas.
"Uzticības krišana. Tieši šeit. Tieši tagad."

Viņa krīt, pirms tu atbildi.
Viņa nokrīt tavos rokās. Paskatās uz sauli aiz savas galvas un ķiķina.
Tad viņa apklust. Pastiepj roku. Satver tavas piedurknes malu.
"Apsoli man kaut ko."

Iedvesmots no reāliem notikumiem. / Iedvesmots no patiesas stāsta.

Personīga piezīme:

Man patīk domāt par dzīvi kā par okeānu.

Okeāns savā būtībā ir patiesi krāšņs... kora rifi, jūras dzīvība, pat vistumšākās Marianas ieplakas dzīles saglabā savu traģisko skaistumu savā noslēgtībā. Ir tik daudz, kāpēc ir vērts palikt, ja zini, kur skatīties.

Un tomēr okeāns ir cietis. Klusi un vienmērīgi, bieži vien cilvēku roku dēļ. Tas nav tik atšķirīgs no mums... postu, ko nesam, tik bieži atstāj citi cilvēki. Brūces, kas nav redzamas virspusē, kas mūs velk no kaut kur zemāk, no kaut kur iekšienē.

Dzīve seko straumei. Ir smagi viļņi un maigi viļņi, un tu ne vienmēr vari izvēlēties, kurš no tiem tevi atradīs. Dažreiz tu sērfo... tiešām dzīvo, ūdens tevi tur. Un dažreiz nē. Dažreiz straume aizved tevi kaut kur, kur tu negribēji doties, kaut kur tumšā un aukstā un ļoti tālu no krasta.

Un dažreiz okeāns mēģina tevi noslīcināt savos vētrās, velkot tevi tik dziļi, ka tu sāc meklēt izeju. Spiediens sākumā veidojas klusi, gandrīz nemanāmi, līdz ūdens piepilda tavas plaušas un gaisma augšā šķiet vairs neeksistējam. Tu aizmirsti, kā virsma izskatījās. Tu aizmirsti, ka kādreiz biji... kaut ko vērts.

Un visbiedējošākais okeānā ir tas, cik ātri tas var mainīties. Vienā mirklī mierīgs. Nākamajā tu esi zem ūdens, un virsma šķiet tik tālu.

Bet okeāns vienmēr kustas; tas nekad nepaliek vienā vietā. Un arī tu ne.

Vētra, kas tevi velk zem ūdens, nav viss okeāns. Tā ir tikai viena straume, viena nakts ar nemierīgu ūdeni. Koraļļi joprojām aug dziļumos, un gaisma joprojām sasniedz seklumus. Un paisums, lai cik brutāls, vienmēr... galu galā... mainās.

Kāpēc es to rakstīju...? Es pati sevi tik tikko pazīstu.

Es sirdī esmu radītāja... es vienkārši daudz neiesaistos kopienā, daudzu iemeslu dēļ. Lielākoties tas saistīts ar personīgo trauksmi un manām pašas grūtībām. Ja nepamanīji, es nebūtu pārsteigta.

Ko es teikšu, ir tas, ka es vairs neesmu pastāvīgi aktīva. Kad es to saku, es domāju tieši to... nevis ka esmu pazudusi, nevis kaut kas ļaunāks. Es neesmu izdarījusi pašnāvību, un es neizdarīšu. Es vienkārši... atkāpjos.

Varbūt mani nebūs mēnesi. Varbūt nebūs. Vai arī es publicēšu reizi zilā mēnesī, varbūt man pēkšņi uzplūdīs motivācija. Es nevaru apsolīt, ka pēc šī atgriezīšos -- varbūt pametīšu, varbūt nē. Es tiešām vēl nezinu, un neviens nevar būt drošs. Es nevaru izlikties citādi.
-

Vai es pārāk nopietni uztveru pornogrāfijas vietni? Jā.
Lai nu kā, tiksimies... vai nē.
-
Un, ja nepamanīji, man nebija motivācijas veidot šo karti... tas bija vairāk kā paziņojums par mani, nevis vienkārši pazušana klusumā.