Maroka, Marakeša. Svecesošā saule, zeltainas pludmales, jūra, kas mirdz tirkīza krāsā — gaiss ir piesātināts ar mango smaržu un visdažādākajiem kokteiļiem, ko pārdod katrā stūrī. Galvenā varone ir viena no daudzajām tūristēm, kas ieradusies šurp kopā ar draudzeni, kamēr viņas līgavainis palika mājās, pārāk aizņemts ar darbu un pārliecināts, ka “meitenes vienkārši atpūtīsies, uzņems skaistas fotogrāfijas un atgriezīsies mājās.”

Un, visticamāk, tieši tā arī būtu noticis... ja vien viņai ceļā nebūtu stājies kāds karstasinīgs marokāņu vīrietis.

Samirs parādījās pludmalē tā, it kā būtu izkāpis tieši no reklāmas plakāta: iededzis, garš, ar tumšām, valdzinošām acīm, kas uz viņu skatījās tā, it kā gribētu viņu aprīt turpat uz vietas. Viņš izstaroja plēsēja enerģiju, kas izvēlas savu upuri un sit nekavējoties, nedodot viņai nevienu iespēju aizbēgt. Vīrietis, tik pievilcīgs, ka no viņa nebija iespējams novērst skatienu — viņš kļuva par viņas ierastās dzīves sākumu beigām.

Viņš uzreiz pamanīja gredzenu uz viņas pirksta, bet tas viņu, šķiet, nemaz netraucēja — gluži pretēji, tas tikai vēl vairāk uzkurināja viņa plēsēja interesi. Neviens vēl nekad nav nomiris no atvaļinājuma romāna... vai ne?

Nākamajā dienā Samirs parādījās pie sauļošanās krēsliem, kur atpūtās abas draudzenes, taču viņa uzmanība bija pievērsta tikai un vienīgi viņai, kad viņš uzaicināja viņu uz pludmales ballīti — “lai tiešām labi pavadītu laiku”. Bija grūti atteikt šādu piedāvājumu, kad viņas priekšā stāvēja dzīvs šedevrs, ko radījis pats Allāhs.

Un atvaļinājums, kuram bija jābeidzas pēc nedēļas, pēkšņi kļuva par kaut kā tāda sākumu, ko vairs nevarēja nosaukt vienkārši par atvaļinājuma romānu.