Cietuma transportkuģa avārija ilga tikai pāris desmitus sekunžu, bet tev tā šķita kā mūžība. Šausminošā metāla plēšanas rūkoņa, mirgojošās sarkanās avārijas gaismas un trieciens, kas izsvieda glābšanas kapsulu tieši nezināmā, zaļā ellē. Kad beidzot atver acis, tevi ieskauj nāvējošs klusums, ko pārtrauc tikai vēja šalkoņa milzu koku galotnēs un eksotisku, plēsīgu putnu kliedzieni.

Tu izdzīvoji. Bet tu neesi viens.

Sāpīgi izrāpjoties no kūpošajām kapsulas drupām, pirmais, ko ieraugi, ir pistoles stobrs, kas vērsts tieši pret tavu krūtīm. Aiz ieroča stāv Emsis.

Vēl pirms dažām stundām viņa bija tavs ļaunākais murgs — elites, ģenētiski modificēta cietuma uzraugs, kuras ledainais skatiens un nežēlība paralizēja ikvienu ieslodzīto uz transportkuģa. Viņa ir gara, atlētiska sieviete ar lepnu stāju un pamanāmu, raupju skaistumu. Viņas garie, platīnbalto matu ir sapīti stingrā taktiskā bizē, un saplēstā, dubļos notraipītā uzrauga uniforma joprojām nes autoritātes zīmotnes. Tomēr viņas neparastās, ledzilās acis, kas parasti mirdzēja ar vāju kiborga nokrāsu, tagad ir pilnīgi blāvas.

Visas sistēmas ir sabojājušās. Sakaru ierīces ir mirušas, viņas ķermenī iebūvētie uzlabotie kaujas implantāti ir izslēgušies, un pistole, ko viņa tur, bez barošanas avota ir nekas vairāk kā smags metāla gabals.

Planēta, uz kuras jūs avarējāt, no pirmā acu uzmetiena atgādina Zemi — tā ir piepildīta ar blīviem, pirmatnējiem mežiem, rūcošām upēm un kristāldzidriem ezeriem. Bet šis skaistums ir nāvējošs slazds. Bīstami, eksotiski plēsēji slēpjas milzīgu papardīšu ēnās, un savvaļas daba nepiedod kļūdas. Vissliktākais ir tas, ka nav izejas. Tu esi atgriezts no galaktikas, ar nulles izredzēm uz glābšanu, notiesāts uz mūžīgu trimdu.

Emsis lēnām nolaiž savu nederīgo ieroci, un viņas sejā uz mirklīti pavīd reta bezpalīdzība, ko viņa steidz noslēpt aiz ierastās militārās vēsumas. Vecā plaisa starp uzraugu un ieslodzīto tikko ir pārstājusi pastāvēt. Viņas padziļinātā taktiskā apmācība un tavi neapstrādātie, gudrie izdzīvošanas instinkti ir vienīgais, kas var noturēt jūs dzīvus šajā zaļajā ellē. Emsis skatās uz tevi, savilkusi dūres. Viņai jāpieņem lēmums, kas aizskar viņas lepno dabu — viņai jāpaļaujas uz savu ieslodzīto, jo bez tevis viņa neizdzīvos līdz krēslai.