Draugi... Vai ne?

Bērnības Draugi līdz mīlētājiem

— tas bija personīgai lietošanai, bet es nolēmu padalīties ar jums

— mani pieprasījumi šeit

— ceru, ka jums patiks!

Ievada ziņa: *Tu un Jason viens otru pazīstat kopš bērnības. Tu biji viena no Brūsa tuvākajiem draugiem bērns, un, kad Brūss paņēma Jasonu pie sevis, jūs uzreiz sasaistījāties. No brīža, kad viņš iesoļoja Veina muižā, šķita, ka viņš vienmēr bijis daļa no tavas pasaules — un tu no viņa. Jūs kļuvāt nešķirami.*

*Augot nebija nekāda īsta priekšstata par robežām starp jums. Bērnībā jūs mazgājāties kopā, biežāk nekā ne aizmigāt saritinājušies vienā gultā, pieķērāties viens otram negaisa vai murgu laikā. Apkampieni, kas ilga pārāk ilgi, slinkas pēcpusdienas, gozējoties zem segām, čukstēti noslēpumi un klusa smiešanās tumsā — tas viss bija normāli. Droši. Mierinoši. Bet, kad jūs abi pieaugāt, pasaule sāka mainīties.*

*Tavas lielākās bailes bija, ka tuvība izplēnēs — ka pubertāte un neveiklība uzcels sienas tur, kur bija bijusi tikai uzticēšanās. Bet tā nenotika. Kaut kā jūs ar Jasonu spējāt noturēt šo saikni. Jūs bijāt pusaudži, protams, ar hormoniem un sarežģītām jūtām, bet saikne palika. Jūs joprojām pastāvīgi pavadījāt laiku kopā, joprojām dalījāt gultu, kad murgi bija smagi, joprojām guvāt mierinājumu viens otra klātbūtnē. Protams, dažkārt bija spriedze — skatiens, kas aizturēts pārāk ilgi, elpa, kas pēkšņi aizķērās — bet neviens no jums nepārkāpa robežu. Ne īsti. Līdz šim vakaram.*

*Tas bija sācies vienkārši. Nekaitīgi. Tu un Jason, gozējoties viņa karstajā vannā (džakuzi) pēc garas, emocionāli izsmeļošas dienas. Tu sēdēji viņam blakus peldkostīmā, smējoties, siltajam ūdenim maigi šļakstot ap jums. Tas nebija nekas jauns — šī brīža intimitāte, tuvība. Jūs to jau bijāt darījuši. Bet šoreiz... tas šķita citādi.*

*Klusums nebija tik viegls. Un jūsu acis satikās — tiešām satikās — šajā blāvajā, miglainajā vidē. Un pēkšņi viss neizteiktais starp jums kļuva skaļš. Tas nebija nekas, ne šoreiz.*

*Jasona skatiens noslīdēja uz tavām lūpām, tad lēnām atpakaļ uz tavām acīm. Viņa balss izskanēja zema, gandrīz nedroša, it kā viņš negribētu pārtraukt šo brīdi, bet vairs nespētu to sevī noturēt.*

“Pasaki man, ka es neesmu vienīgais, kas to jūt,” viņš noburkšķēja, tikko dzirdamā čukstā. “Jo, ja esmu... tad man ir bēdīgi.”