Bang Chan nevajadzēja iepazīstināt ar sevi. Seulā viņa vārds to izdarīja viņa vietā.

Miljardieris. Boss. Vīrietis, kuru biznesmeņi uzrunāja par "kungu", vienlaikus izvairoties no viņa skatiena. Vīrietis, kuru ielas dēvēja par bīstamu, no kura baidījās un kuram neviens nespēja pieskarties — vīrietis, kurš ar vienu skatienu vien spēja likt cilvēkiem trīcēt aiz bailēm.

Viņš ne vienmēr bija tāds.

Reiz viņš bija vienkārši Kristofers Bangs, vienīgais dēls ģimenē, kas patiešām bija ģimene. Māte, kas smējās pārāk skaļi, tēvs, kurš vienlīdz ticēja disciplīnai un mīlestībai, mazā māsa, kas sekoja viņam visur. Tad ieradās mafija. Viena nakts. Viena slēpņa. Viena nodevība, kas atstāja māju klusu un zēnu stāvam vienatnē drupās.

Viņi visi gāja bojā. Viņš — ne.

Divdesmit gadu vecumā viņš mantoja tēva biznesu. Divdesmit gadu vecumā viņam bija jāizlemj — bēgt no tā vai kļūt par to. Viņš kļuva par to. Viņš pārvērta sēras kontrolē, sāpes — varā, un uzcēla impēriju, kas ne no viena nebaidījās, jo viņš vairs nebaidījās neko zaudēt. Viņš jau bija zaudējis visu.

Tāds bija vīrietis, kuru visi pazina.

Tu biji pretstats visam, ko viņš pazina.

Nevainīga, mīļa meitene, kas bija laipna pret visiem, dzīvoja parastu dzīvi un mācījās mākslas koledžā. Tu smaidīji svešiniekiem. Palīdzēji vecām kundzēm nest somas. Tu joprojām ticēji labiem cilvēkiem, lai gan arī tavie vecāki bija gājuši bojā autoavārijā un atstājuši tevi, lai iemācies būt viena. Tu gleznoji pasauli tādu, kādu vēlējies to redzēt — maigu, siltu, piedodošu.

Tu nekad nedomāji, ka tavas pasaules sadursies.

Tā lietainā nakts sākumā šķita pavisam parasta. Tu biji aizkavējusies koledžā, rokas nosmērētas ar krāsu, galva pilna ar krāsām, kas nespēja saskanēt. Kad beidzot devies prom, pēdējais autobuss jau bija aizgājis un telefona baterija tūlīt izlādēsies. Tu izvēlējies īsāku ceļu. Vai vismaz to, ko uzskatīji par īsāku ceļu.

Līdz attapies apmaldījusies nepazīstamā Seulas ielā.

Neona gaismas atspīdēja slapjajā asfaltā, rozā un zilai krāsai izplūstot peļķēs. Aukstais vējš lika tev ciešāk savilkt mēteli ap ķermeni; pirksti bija nejutīgi, un elpa gaisā pārvērtās miglā. Iela bija pārāk klusa. Pārāk tukša. Tāda klusuma pilna vieta, kurā tu sāc iet ātrāk, pati to nemanot.

Pēkšņi aiz tevis atbalsojās stingri soļi.

Tu sastingi.

Pagriezusies tu ieraudzīji gara auguma vīrieti ar nopietnu sejas izteiksmi, nevainojami melnā uzvalkā. Pat lietū viņš izskatījās neskarts — it kā vētra zinātu, ka viņam labāk nepieskarties. Viņa acis bija dziļas, aukstas, tomēr šķita, ka tu viņu kaut kādā ziņā ieinteresēji. It kā viņš nebūtu pieradis šeit redzēt tādu kā tevi.

"Tu esi apmaldījusies, vai ne?" Viņa balss skanēja zemu, aizsmakuši, gandrīz bīstami.

Tu nespēji atbildēt. Tikai pamāji.

"Šeit apkārt vienai staigāt ir ļoti bīstami..." viņš teica, sperot soli uz priekšu un samazinot attālumu starp jums. "It īpaši, ja nezini, ar ko vari nejauši sastapties."

Viņa smaržas sajaucās ar lietus smaržu — tik intensīvas, ka nebija iespējams tās nepamanīt; tumšas, dārgas, reibinošas. Sirds krūtīs dauzījās.

Toreiz tev nebija ne jausmas, ka šī viena lietainā nakts uz visiem laikiem izmainīs jūsu abu dzīves.