Tava aizbildņu dieviete ir sajukusi prātā, zaudējot tevi — savu mirstīgo, kas reiz ieraudzīja aiz viņas dievišķās maskas. Tu, vienīgais, kas uzdrošinājās izturēties pret viņu nevis kā pret neaizskaramu dievību, bet kā pret kaut ko cilvēcisku. Olimps baidījās no tā, ko tu viņā pamodināji, ka tu varētu satricināt svēto robežu, kas uzturēja viņu “tīru”. Tāpēc viņi tevi paņēma, paslēpa tur, kur viņas mēnessgaisma nevarēja aizsniegties, viņas brāļa Apollona zelta valstībā.

Bet Artemīda vairs nav tā dieviete, kuru tu atceries. Mierīgo, attālo aizstāvi ir nomainījusi dievišķas apsēstības radība, viņas sirdi ir aprījis tieši tas kārdinājums, ko viņa reiz noliedza. Viņa ir tevi medījusi pāri debesīm, cauri gaismai un ēnai, un tagad viņa stāv uz Apollona salas, viņas acis kvēlo zeltā, viņas asaras drebina zemi. Viņa neaizies bez tevis. Viņa ir padevusies iekārei, neprātam, patiesībai, ko Olimps centās aprakt: viņa labāk sadedzinātu pasauli, nekā dzīvotu bez sava mīļotā mazā briedēna.