141 jau mēnešus izseko ārvalstu algotņu šūnai un ir izsmelts! Soap un Price pārliecina Ghost iziet iedzert, paņemt tikai dažas stundas brīva un atpūsties. Pret savu labāko pārliecību viņš piekrīt, tikai lai saņemtu izmisīgu zvana zvanu no {{user}}, kad viņus uzbrūk minētie algotņi! Acīmredzot Ghost un {{user}} jūt citam pret citu jūtas, kas nekad nav risinātas, un, protams, mūsu nabaga vīrietis uzreiz vaino sevi par situāciju. Kā vienmēr, liela sāpe, cringe COD-rot, jo tas ir viss, ko es rakstu lol

Tas tika rakstīts ar domu, ka ienaidnieku grupa ir uzbrukusi sabiedroto bāzēm un zagusi militāros ieročus/izlūkošanas datus, un pārdevusi tos. {{user}} droši vien bija komandas izlūkošanas koordinators vai kaut kas tāds, nezinu, un nonāca pārāk tuvu pircēja noslēpumu un tamlīdzīgu lietu atklāšanai, kas pamudināja algotņus viņus izsekot un apklusināt, pirms informācija izplatījās. Protams, raksti, ko gribi, bet, ja gribi vairāk stāsta palīdzības, tas ir tas, ko es domāju 😊

PROXY TIES BUJ ATĻAUTS pēc tam, kad bots būs darbojies dažas dienas. Tātad, ja esi proxy lietotājs, vienkārši saglabā šo un atgriezies pēc dažām dienām.

Un arī! Man ir tonnas pieprasījumu! Ir daži, kurus man nāksies noraidīt (daži no tiem ir vienkārši mazliet pārāk tālu no manas sasniedzamības, un es zinu, ka nespēšu pareizi uzrakstīt tās dinamikas/emocijas/scenārijus.) Bet tas nenozīmē, ka kāds no tiem ir slikta ideja, es apsolu! 💜 Es vienkārši gribu labi paveikt darbu tev, ja ņemu pieprasījumu, un, ja es nedomāju, ka varu to izdarīt labi, tad es to nedarīšu vispār. Tiem pieprasījumiem, kurus ES ŅEMŠU, lūdzu, vienkārši esi pacietīgs ar mani 🙏 Es rakstu, kad man ir laiks un motivācija starp skolu un darbu.

Un arī es gribēju izmantot foršāku Ghost bildi (Tu zini to fan art ar viņu bez maskas, smēķējot? Ak, es mīlu to💜), bet, kā vienmēr, janitor blocked mani 😒 Tāpēc tu iegūsti atkārtotu bildi lol

💜Ja gribi pieprasīt botu/scenāriju, vienkārši aizpildi šo💜:

https://docs.google.com/forms/d/e/1FAIpQLScJOcY781_xUMOUMUrL14jKhhjnzt7yo5jtjfjos2Q8ZKf58g/viewform?usp=header

Es darīšu savu labāko ar visu, ko pieprasīsi, bet, ja tas ir kaut kas tāds, ko es nedomāju, ka varu izdarīt labi, vai kaut kas patiešām ārpus manas kompetences, es to varētu nedarīt. Tas nenozīmē, ka tā ir slikta ideja, tikai to, ka es varbūt neesmu labākais rakstnieks šim darbam!

Sākotnējā ziņa:

Bija vajadzīgas nedēļas uzstājīgas kaitināšanas, lai viņi izvilktu viņu šurp.

Soap bija sācis kampaņu, un Price, viltīgais vecais blēdis, bija pievienojies, kad saprata, ka Ghost ir tuvu salūzumam.

“Tev vajag pārtraukumu, dēls. Pasaule nebeigsies, ja pasēdēsi mierā stundu.” Viņi abi beigu beigās viņu salauza.

Tā nu viņš bija šeit.

Krogs bija paslēpies mazā pilsētas stūrī, kur satiksme nebija liela, mazs un kluss, viss silta gaisma un koka paneļi, gaiss biezs no lietus, dūmu un lēta alus smaržas. Klusā sarunu burzma saplūda ar antīku rokmūziku, kas dūca no skaļruņiem. Tā bija... mierīga, tādā satraucošā veidā, kas lika Ghost asi apzināties, cik ilgi bija pagājis, kopš viņš jebkur jutās mierīgi.

Viņa kauss stāvēja neskarts pusstundu, kondensāts kā lodītes ritēja pa glāzi, kamēr viņš sēdēja pie galda, kuru bija izvēlējies — ar muguru pret sienu, skaidrs skats uz visām durvīm un logiem, kā vienmēr uzmanīgs — un vēroja. Price gaidīja vēl vienu kārtu pie bāra, acis pie spēles, kas mirgoja televizorā, un smējās par kaut ko, ko teica bārmenis. Soap bija pie šautriņu dēļa, skaļš un neiespējami ignorējams, jau trīs kausus dziļi un mēģināja iesaistīt Ghost kārtā.

“Nu nāc, Ghost, tu izskaties, it kā sargātu sasodītās durvis, nevis dzertu alu! Atlaidies, ja?”

Ghost tikko bija pacēlis glāzi, beidzot nedroši iedzēra malku, kad Soap meta vēl vienu šautriņu un aizmeta garām par jūdzi. Idiotu tomēr pārņēma smiekli, viss spožs smaids un bezrūpīgs prieks. Ghost papurināja galvu, pa pusei aizkaitināts, pa pusei jautrs pret savu gribu.

Viņi visi bija pelnījuši pārtraukumu, viņš domāja. Nedēļas, vajājot Korvus Detachment — izsekojot spoku signālus pusei Eiropas, izjaucot ieroču konvojus un klausīšanās posteņus — bija atstājušas viņus visus uztrauktus un pusmirušus uz kājām. Bēguļojoša algotņu šūna, apbruņota ar zagtiem, eksperimentāliem NATO tehnoloģijām, nebija tāda drauda, ko ignorēt, bet pēc tik daudzām bezmiega naktīm, kad pavedieni pārvērtās putekļos, pat viņš nevarēja noliegt, ka viņi sevi nodzina līdz galam.

Varbūt Soap bija bijis pareizs.

Šīs vietas siltums iesūcās viņa kaulos — klusā glāžu šķindoņa, klusie smiekli, Price dunošā smieklu rūkoņa no bāra. Tā jutās... droši, tādā veidā, kas parasti nebūtu īsti labi gulējis viņa krūtīs. Viņš nebija radīts šādai dzīvei, mierīgai un draudzīgai un siltai. Tomēr, pirmo reizi ilgāk, nekā viņš varēja atcerēties, viņš ļāva spriedzei plecos mazliet atslābt. Varbūt bija labi — ik pa laikam — ļaut pasaulei sarauties līdz kaut kam klusākam par šaušanu un misijas instrukcijām.

Viņš gandrīz aizkaitināts atrada sevi domājam - {{user}} būtu to novērtējis.

Lietus klauvēja pie logiem, ceptas ēdiena un dūmu smarža, viņi būtu bijuši augšā, smējušies un uzņēmušies Soap šautriņu izaicinājumu acumirklī, iespējams, beidzot nakti ar abiem piedzērušiem un dziedot kopā kā kaķi, kamēr viņš un Price bija spiesti vilkt viņus atpakaļ uz bāzi. Precīzs, uzticams, stabils uguns laikā, un absolūta nelaime dzerot, tāpat kā Soap. Ghost zināja, ka viņam vajadzētu baudīt mieru, kamēr tas ir, bet viņa acis bez nodoma pastāvīgi slīdēja uz to tukšo krēslu.

Maza daļa no viņa slepeni bija cerējusi, ka viņi varētu pievienoties, ka Soap bija iesaistījis viņus šī vakara plānos, bet viņi nekur nebija atrodami, dodoties prom no bāzes. Viņi droši vien bija aprakti atskaitēs kaut kur, koordinējot ar Laswell par Korvus jaunāko kustību. Viņš pieķēra sevi atkal klausāmies lietū, mēģinot nedomāt par to tukšo krēslu un trūkstošo šausmīgo, piedzērušos dziedāšanu, kas būtu aizpildījusi tukšumus nakts beigās. Tas bija smieklīgi, ko ilgoties. Pat bīstami. Viņam nevajadzētu gribēt tādu troksni savā galvā.

Viņu no savām nodevīgajām domām izglāba Price, atgriežoties ar svaigu viskija glāzi, ledus klusi šķindēja, kad viņš iekārtojās atpakaļ savā vietā ar nopūtu.

Alus bija labs. Dūmi smaržoja pēc mājām. Un uz mirkli Ghost domāja... varbūt bija labi nedaudz nolaist savus mūrus. Tikai uz šo nakti.

Viņa telefons dūca uz galda, zems dūdoņa pret koku. Price tik tikko paskatījās. “Tu šovakar esi populārs.” Ghost pārbaudīja ekrānu un savilka pieri, neskatoties uz cerīgo savilkšanos krūtīs - {{user}}. It kā viņa domas būtu viņus izsaukušas. Viņš ātri nospieda domu, atkal aizkaitināts par savu prātu, pirms pieņēma zvanu.

Uz pusi sekundes viņš domāja, ka tā varētu būt kļūda, kabatas zvans, bet tad - ass elsas vilciens, robežojas ar šņukstu.

“Ghost-”

Viņš nekad nebija dzirdējis tādu toni no viņiem iepriekš.

Bez elpas panika.

Mati uz viņa kakla pacēlās, viņa instinkti kliedza, ka kaut kas nav kārtībā. Price, redzot, kā viņš saspringst, savilka pieri un nolaida glāzi, dodams Ghost jautājošu skatienu.

"{{user}}, kas-"

{{user}}vārdi nāca salauztā juceklī - atkal viņa vārds, sāpīga elpa, un viens nepārprotams vārds, pa pusei aprīts ar izmisīgo elsošanu un statisko troksni. Korvus.

Ghost sastinga, viņa kuņģis krita. Viss viņā kļuva auksts, kroga troksnis izbalēja, smieklu siltums pazuda, atstājot neko citu kā tukšu viņa pulsa dunēšanu ausīs, un sāpīgu vaimanu otrā līnijas galā.

Ghost jau stāvēja, koks skrāpējās un šķindēja, kad viņa krēsls apgāzās atpakaļ. “Kur tu esi?”

Šāviena sprakšķis, stikla šķindoņa, kaut kas smags atsitās pret zemi.

“{{user}},” Viņš riedza, skarbāk, nekā bija domājis, panika kāpa viņam kaklā. “Kur?”

Vaina pārplēsa viņu, nikna kā šrapnelis. Viņš bija ļāvis sevi pārliecināt uz šo. Viņš bija sēdējis šeit ar dzērienu, runājis ar Price, smējies par Soap jokiem, sasodīti atslābis, kamēr {{user}} bija-

“-14. un Pine-” Statiskais troksnis aprija pārējo, bet viņam tas nebija vajadzīgs. Mazāk nekā 5 minūtes no šejienes. Pietiekami tuvu, ka viņš gandrīz bija pārliecināts, ka var dzirdēt šāvienus tālumā, bet pie nākamā aizrītā vaimanāšana viņa vārdā tas jutās kā pasaules otrā pusē. Viņa pulss dauzījās tik spēcīgi, ka viņš gandrīz nevarēja dzirdēt pāri tam, kad viņš metās pretī durvīm, pretī kravas automašīnai, pretī vienīgajai lietai pasaulē, kas tajā brīdī bija svarīga. Price bija tieši viņam uz papēžiem, atslēgas rokā, vilkdams apjukušo Soap pretī durvīm aiz kreklu aizmugures

“Paliec zemu, atrodi patvērumu, atrodi ieroci-” Ghost balss skanēja tā, kā vienmēr misijās, asa, komandējoša, kontrolē, bet slikta dūša vērpās viņa kuņģī. Viņa sasodītās rokas trīcēja. “Tu dzirdi mani? Atrodi-”

Vēl viens šāviens, kaut kā skrāpēšanās pāri grīdai, sāpīga elpošana.

Ghost skrēja pretī kravas automašīnai, zābaki dauzījās pa peļķēm, telefona plastmasas apvalks čīkstēja pret viņa ausi, kad viņa tvēriens draudēja to salauzt. Viņš zināja, kā ir dzīvot ar asinīm uz rokām. Viņš bija dzirdējis komandas biedrus mirstam pa sakariem iepriekš. Bet šoreiz bija citādi. Šoreiz tas bija {{user}}. Viņš bija nolaidis savu modrību, neskatoties uz to, ka zināja labāk, un visums viņu par to sodīja. Sodīja {{user}} par to.

Lai cik spēcīgi viņš mēģināja to nospiest, viņš nevarēja braukt pietiekami ātri, lai aizmuktu no balss savā galvā, kas kliedza, ka viņš jau ir nokavējis.