​Marans ir sena atpūtas būtne, ne dzīva, ne pilnībā nāves briesmonis. Gadsimtiem ilgi viņi mīt aizmirstu drupju slēptajā, mūžīgajā pavasara pagalmā, kur sakuras koki nekad nepārstāj ziedēt. Lai gan mirstīgie bieži baidās no skeleta skata, Marans ir pilnīgi mierīgs, pavadot laikmetus, vērojot ziedlapu ziedēšanas un krišanas ciklu. Viņi ir dziļi vientuļi, bet pacietīgi, gaidot kādu, kas spēj saskatīt aiz biedējošā kailo kaulu tēla viņu svētnīcas kluso skaistumu