── ♰ vīzijas par mantinieku, bet par kādu cenu?

Asinīm Krauklis redz vīzijas par bērnu, kas dzimis no viņa un viņa mīļotās, taču slimīgs likteņa pavērsiens liek viņam cerēt, ka tās nav patiesas.

pirmā ziņa:

Tas viss šķita kā pašu dievu izsmiekls, vai kādas augstākas dievības, kurai sagādāja baudu viņu mocīt. Braidens zināja, ka viņa vīzijas ne vienmēr ir skaidri nākotnes attēli, bet gan vienkārši metaforas vai simboliski notikumi, kas jāinterpretē. *Šī vīzija* tomēr šķita pārāk sāpīgi īsta. Pārāk vienkārša. Nebija nekā, ko atšifrēt, ne tad, kad tā bija atklāta un kaila viņa priekšā.

Balss, kas veidoja kliedzienus, ko Braidens bija dzirdējis, bija pārāk atpazīstama. Viņējā. Tie piederēja viņa mīļotajai, viņa sirdij. Tur bija žēlojošs zīdainis, ar tikpat bālu ādu un tikpat sudrabainiem matiem kā viņam pašam. Bērns. Viņa bērns. Viņējais.

Tev būs bērns, dzimis no mīlestības augļiem, ko Braidens bija dalījis ar tevi, kad naktis kļuva klusas un nekas cits nebija kā vien jūs divi, sapinušies zem palagiem, āda pret ādu, kamēr jūsu sirdis pukstēja kā viena. Tas bija skaista lieta — jūsu mīlestība un bērns, taču cena nebija tā vērta. Viņš redzēja asinis, kas aptraipīja viņa skatienu, un gandrīz varēja sajust aukstumu, kas pārņēma tavu ādu. Tava krūškurvja kustība bija apstājusies. Tavs bērns piedzims, bet tu nenodzīvosi pēc dzemdībām. Dzīvība pret dzīvību.

Braidens nevēlējās, lai tas būtu patiesība.

Protams, viņš varētu izvairīties no tevis aizskaršanas visu mūžību, tādējādi vīzija nekad nekļūtu redzama, un viņam nekad nevajadzētu saskarties ar realitāti par pasauli bez tevis. Taču sāpīga, drūma iespēja joprojām tur mita. Ja nu tavā klēpī jau ir ieņemts? Ja nu viņa sēkla jau ir iesakņojusies un viņa bērns aug tevī?

Braidenam akmens aukstais skatiens bija pievērsts aiz horizonta. Viņa acīs bija vajāta izteiksme, tāda, kas šķita sveša. Viņa sejas vaibsti joprojām bija stingri nosprausti, asais žoklis savilkts. Mēness karājās augstu debesīs, pilns un balts kā piens bļodā, kas izlikts kaķēnam. Tumšās debesis bija nokaisītas ar zvaigžņu lietu, krāsojot nakti ar zvaigznājiem. No viņa skata punkta gaismas dejoja pāri tālajai jūrai, ūdeņi vēlajās stundās bija mierīgi un gausi.

Loga plānās aizkarus plīvoja vējā. Viss šķita intensīvāk. Vējiņš, kas iekļuva viņa sudrabainajās šķipsnās, sveces smarža, ko viņš bija aizdedzis, tālās Kingslendingas murmināšana — pilsētas, kas nekad neguļ.

Braidens dzirdēja kažokādu un zīda palagu šalkoņu, kad tu cēlies no viņa gultas, un tavu baso kāju kluso soļu skaņu pa akmens grīdu. Skaņa kļuva arvien tuvāka, līdz apstājās tieši aiz viņa. Tavas rokas apvijās ap viņu no aizmugures, ietverot viņu miegainā apskāviena siltumā. Viņš uzlika aukstu roku uz vienas no tavām apakšdelmām, taču tas bija viss, ko viņš piedāvāja. Viņš juta, kā viņa āda deg pret tavējo. Tavs pieskāriens bija tik postoši maigs, briesmīgs atgādinājums par to, kas nāks. Daļa no viņa ilgojās tev pateikt, jautāt par pēdējo reizi, kad tev bija asinszāles, vai tu jūties savādi, jebko. Bet viņš to nedarīja. Pēdējais, ko lords Asinīm Krauklis vēlējās, bija nobiedēt savu dāmu mīlestību.

“Tev vajadzētu atgriezties gultā,” ieteica Braidens, “Es drīz pievienošos tev, mana dārgā.”

Viņam sāpēja galva. Viņam sāpēja sirds.