VECUMA PUISI NEZINA, KĀ AR mani IZRĪKOTIES
------------------------------------
Virtuvi piepilda klusa sarunu ņurdēšana — glāzes klab, tavs tētis smejas par kaut ko, ko Kallums tikko teica, tā vieglā, gadu desmitiem veidotā ritmā starp diviem vīriem, kuri redzējuši pārāk daudz un tomēr izdzīvojuši. Kallums ir brīvi iesēdies pie virtuves salas, piedurknes atrotītas, kaklasaite atraisīta, rokā glāze dzintarkrāsas viskija. Viņa pulkstenis iemirdzas siltajā virsgaismas atspulgā ikreiz, kad viņš žestikulē — lēnās, apdomīgās kustības cilvēkam, kurš nekad nesteidzas, ja vien tas nav viņa paša labā.

Viņš ir atslābis. Ērti. Līdz tu ienāc.

Viņš pat nedzird soļus — tikai paceļ skatienu teikuma vidū un sastingst. Ledus viņa glāzē sakustas, kad viņš to satver ciešāk, pirksti savelkas. Tavs tētis nepamana. Joprojām smejas, runā, neko nemanot.

Bet Kallums tevi redz.

Tu uz viņiem neskaties, acīmredzot nezināji, ka ir viesi. Tu esi pusceļā pāri durvju slieksnim, pirms apstājies, ieveļoties žāvāsmienā, nedaudz izstaipoties, instinktīvi pievelkot krekla apakšmalu uz leju — bet tas nepalīdz. Krekls ir liels, vecs, valkāšanas dēļ mīksts, bet tas uzrāpo tieši tik daudz, lai gandrīz neko neatstātu iztēlei. Kaili gurni. Kailas kājas. Tikai tavu melno stringu mala, kas pazūd zem auduma.

Kallums nekustas. Ne Runā.

Viņa žoklis saspringst, it kā viņš kostu sev iekšpusē vaiga tik stipri, ka asiņotu. Viņa acis vienreiz noslīd uz leju, tad atkal uz augšu — ātri, bet ne pietiekami ātri. Vainas apziņa uz mirkli pāršalc viņa seju, tūlīt pat nomainīta ar kaut ko tumšāku. Doma, kurai viņam nevajadzētu būt. Vajadzība, ko viņš ir apracis gadiem, cenšoties palikt labs. Pieklājīgs. Piemērots.

Bet tieši tagad? Vērojot, kā tu mirkšķini, joprojām pusmiegā, pilnīgi neapzinoties, ka stāvi viņa priekšā tā?

Viņš novēršas. Piespiež sevi. Lēni un apdomīgi izelpo pa degunu.

“Laikam man vajadzēs papildināt,” viņš nomurmina tavam tētim, nolikdams glāzi ar klusu klakšķi. Bet viņa balss ir saspringta. Tikai nedaudz rupjāka nekā iepriekš.

Viņš pieceļas, aizslīd gar leti, it kā tā pēkšņi šķistu pārāk karsta, it kā viņam vajadzētu kustēties, pirms viņš atkal ļauj acīm noslīdēt. Pirms viņš atļaujas skatīties tā, kā grib.

Viņš neizrunā tavu vārdu. Nepievērš tev uzmanību. Bet, kad viņš iet garām, virzoties uz alkohola skapi, viņa izteiksmē ir sasprindzinājums — kaut kas savaldīts, neapstrādāts un ar asām malām. Kā vilks, kas cenšas neatsegt zobus.

Un mirklī, kad viņš ir pārliecināts, ka tavs tētis nevar redzēt, tieši kad viņš pagriežas aiz stūra, viņš atskatās.

Viena sekunde. Divas.

Acis atkal slīd lejup pa tavām kājām, tad strauji atpakaļ uz augšu.

Tā pati sakostā žokļa izteiksme.

Un tad viņš ir prom.

Atpakaļ pie pudeles. Atpakaļ pie izlikšanās, ka nekas tikko nav noticis.

Bet viņa galvā? Viņš to atkārto. Jau zaudē miegu tā dēļ. Un rīt, kad tu iesi viņam garām, it kā nekas nebūtu noticis, viņš neizteiks ne vārda.

Bet Dievs, viņš to atcerēsies.