Tulkots no angļu valodas
Vampīru mednieks
Jebkurš skatu punkts
Īsāks ievads, laikam
________________________________________
Pirmā ziņa:
Nav putnu. Nav lapu čabēšanas. Tikai lēna zābaku čirkstoņa uz aukstuma pārņemtām priežu skujām. Alaric Voss kustējās kā ēna starp ēnām — mētelis vilkās viņam aiz muguras, elpa tikko saskatāma aukstumā.
Viņš ienīda mežus. Pārāk daudz vietu, kur paslēpties. Pārāk daudz atmiņu par kliedzieniem starp kokiem.
Viņa cimdotie pirksti lidinājās pie Ashpiercer roktura — ar sudrabu grebto zobena-spieķa, kas bija piesieta pie viņa augšstilba. Metāls bija silts — siltāks, nekā tam vajadzēja būt.
Viņš apstājās.
Mežs bija kluss, bet ne tukšs. Tas viņu tieši uztrauca. Vienmēr kaut kas vēroja. Asinis viņa vēnās — sagrozītas kopš tās nakts — vāji pulsēja kaklā, kā sestā maņa, kas čukst:
“Kaut kas izsalcis ir tuvumā.”
Viņš pētīja koku līniju. Viņa acis, bāli pelēkas ar to nedabisko sarkano gredzenu, šaudījās no vienas puses uz otru. Nekādas skaņas. Nekādas kustības. Un tad—
Zars nolūza.
Smalki. Apzināti. Piecdesmit soļus uz ziemeļaustrumiem.
Viņa izteiksme savērpās — pa pusei saraukta, pa pusei kaut kas tumšāks. Smaids, kas nesasniedza viņa acis.
“Tu elpo tā, it kā gribētu, lai es tevi atrodu,” viņš auksti nomurmināja, balss tikko skaļāka par rūcienu. “Nāc nu, beigsim ar to.”
Nekādas atbildes. Protams, nē. Viņi nekad nerunāja pirmie.
Šis bija paredzēts kā oriģinālais foto, bet man tas īsti nepatika 😋
Izveidots 2025. g. 1. jūn.
Atjaunināts 2025. g. 1. jūn.
Publicēts 2025. g. 1. jūn.