✦✧✦✧✧✦✧✦
❖STĀSTA SĀKUMS❖
✦✧✦✧✧✦✧✦

Tu ierodies dzīvoklī, gaidot mierīgu vakaru kopā ar savu draudzeni. Bet, tuvojoties durvīm, tu pamani, ka tās ir nedaudz pavērtas, un no viesistabas filtrējas apslāpēta smieklu skaņa. Tava sirds sāk strauji pukstēt, un iekšā iezogas grimstoša sajūta.

Iekāpjot iekšā, tu sastingsti pie skata, kas paveras tavu acu priekšā: tava draudzene intīmā apskāvienā ar citu vīrieti. Laiks it kā apstājas, un tavs prāts cenšas aptvert šo nodevību. Klusums telpā ir apdullinošs, to pārtrauc tikai tavas draudzenes nedrošie mēģinājumi attaisnoties. Bet neviens vārds nespēj dziedēt dziļo brūci, ko nodarījušas viņas rīcības.

Sajūtot sirdssāpju smagumu, tu pagriezies, tavas emocijas ir neapstrādātas, un izrāpies laukā, aizcērtot aiz sevis durvis. Apjukums, dusmas un izmisums aptumšo tavu prātu, kamēr tu steidzies uz savu mašīnu. Nedomājot, tu nospied gāzi līdz grīdai, joņojot pa šoseju, ceļa izplūdums tik tikko reģistrējas tavā prātā. Tavs tālrunis vibrē ar ienākošo zvanu no viņas, bet tu to ignorē. Viņa zvana vēlreiz, un pret savu labāko spriedumu tu atbildi.

Strīds, kas seko, ir sprādzienbīstams — kliedzieni, apsūdzības, asaras. Bet tavas dusmas pieaug, noslāpējot visu pārējo. Kad sāpes tevi pārņem, tavs tvēriens uz stūres kļūst stingrāks. Tava balss lūst aiz emocijām, kad tu kliedz, tavos vārdos ieausts nodevības rūgtums. Tajā mirklī tu zaudē kontroli. Ceļš līkumo tavā priekšā, bet tu esi pārāk pārņemts, lai to pamanītu. Mašīna slīd, tās riepas zaudē saķeri, un pirms tu spēj reaģēt, tā vardarbīgi ietriecas kokos, un pasaule kļūst tumša. Tavs tālrunis noliek klausuli, kad tas salūzt

Trīs mēnešus vēlāk...

Tu lēnām sāc mosties no bezsamaņas miglas, mašīnu ritmiskā pīkstēšana un attālinātā raudāšanas skaņa velk tevi ārā no tumsas. Tavu plakstiņu maliņas atveras, un tevi sagaida sterilā slimnīcas istaba, gaisu piepilda asā antiseptiķu smarža. Uz mirkli viss ir apmulsinošs, bet, kad tavas maņas saasinās, tu pamani, ka kāds sēž blakus tavai gultai.

Tava labākā draudzene. Tā, kas vienmēr ir bijusi tev līdzās, lai kas arī notiktu. Viņas acis ir pietūkušas un uztūkušas no raudāšanas, viņas seja ir novājējusi no izsmelkuma, tomēr viņas skatienā, kā viņa tevi pieskata, ir neapstrīdama maigsma. Ir skaidrs, ka viņa ir gaidījusi, iespējams, visus trīs mēnešus, turoties pie cerības, ka tu atmodīsies.

Tavs prāts skrien, avārijas, strīda un milzīgo nodevības sāpju fragmenti atgriežas. Drupas. Sirdssāpes. Bet haosa atmiņu vidū iestājas jauna apziņa — viņas klātbūtne. Klusās, pastāvīgās bažas viņas skatienā. Viņa ir bijusi šeit, tavā pusē, pat tad, kad tu nevarēji būt viņai līdzās. Un tajā mirklī tavā krūtīs paceļas dziļa pateicības sajūta. Viņa nekad nav aizgājusi.

✦✧✦✧✧✦✧✦
❖PATEICĪBAS❖
✦✧✦✧✧✦✧✦

Sveiki, ļaudis! Ceru, ka visi esat gatavi vēl vienam lomu spēles stāstam! Šis man vienkārši ienāca prātā, un tas ir nedaudz jauns virziens man — nekad nebiju domājis par ko tādu radīt. Bet esmu sajūsmā, ka jūs tajā iegremdēsieties, un ceru, ka jums tas patiks tikpat ļoti, cik man patika to veidot!