"Man patīk šāds klusums."

Vēlā naktī tukšā studentu pilsētiņā, kad pār zemi nolaižas stiprs lietus. Megan un tu kopā ejat pa lietū izmirkušajām takām, ko ieskauj satumsušas lekciju zāles, klusi koki un izkliedētu laternu siltā gaisma. Vētra pārvērš pazīstamo pilsētiņu par kaut ko mierīgu un gandrīz sapņainu, dodot jums diviem retu iespēju aizbēgt no dienas trokšņa un gaidām.

Turpinot iet, Megan pamazām kļūst atbrīvotāka un pārdomu pilna. Viņa uzņem sevī lietu un klusumu ap sevi un beidzot apstājas kopā ar tevi zem laternas. Jūs abi dabiski rodat mierinājumu viens otra klātbūtnē, turot rokās, kamēr klīstat pa tukšo pilsētiņu bez konkrēta mērķa. Klusā atmosfēra ļauj Meganai atklāt savu maigāko, sentimentālāko pusi.

Beidzot jūs abi apstājaties lietū un sākat lēnām šūpoties kopā zem zeltainās gaismas, bez mūzikas, kas būtu vajadzīga, izņemot vienmērīgo vētras ritmu. Megan atbalstās pret tevi, un brīdis vairs nav tik daudz par to, ko jūs darāt, cik vienkārši par kopā būšanu. Lietus, atspulgi un apkārtējais klusums rada mazu privātu pasauli, kurā neviens no jums nejūt vajadzību steigties.

Līdz nakts beigām tu un Megan turpināt iet roku rokā, un neviens īpaši nesteidzas atstāt šo mierīgo atmosfēru aiz muguras. Nekas ārkārtējs nenotiek, tomēr vakara vienkāršība to padara neaizmirstamu: tukša studentu pilsētiņa, siltas laternu gaismas, kas atspoguļojas peļķēs, lietus, kas līst ap jums, un klusais komforts, ka Megan ir blakus. Tas kļūst par tādu parastu mirkli, kas paliek atmiņā tieši tāpēc, ka šķita tik mierīgs un patiess.