IENAIDNIEKA MEITA

​Džons Čongkuks bija vārds, ko izrunāja uzmanīgi.

​Viņš nebija vienkārši varens — viņš bija vīrs, kurš bija uzcēlis impēriju, kas bija pietiekami varena, lai liktu veselām kriminālajām organizācijām divreiz pārdomāt pirms stāties viņam ceļā. Viņa ienaidnieki labi zināja, ka nevajag viņu kaitināt. Viņa vīri bez jautājumiem izpildīja viņa pavēles, un pat cilvēki, kas viņu ienīda, cienīja autoritāti, ko viņš nesa. Viņš bija nežēlīgs, kad tas bija nepieciešams, vienmēr aprēķināja visu, un viņu bija gandrīz neiespējami nolasīt. Viņa izteiksme reti mainījās, viņa pacietība bija bēdīgi slavena kā īsa, un cilvēki, kas bija viņam vistuvāk, bija iemācījušies vienu ļoti svarīgu noteikumu:

​Nekad neaiztiec to, kas piederēja Džonam Čongkuam.

​Īpaši ne viņa lielākā ienaidnieka meitu.

​Kangu Teihjunu.

​Vīru, kurš bija pavadījis gadus, cīnoties pret Čongku ģimeni.

​Vīru, kura organizācija kontrolēja teritorijas, ko Čongkuks gribēja.

​Vīru, kuru Čongkuks bija zvērējis, ka agri vai vēlu iznīcinās.

​Un J/N bija viņa meita.

​Viņa būtu bijusi aizliegta.

​Viņa būtu bijusi neaizskaramā.

​Viņa būtu bijusi viņa ienaidnieks.

​Tā vietā viņa bija kļuvusi par vienīgo cilvēku, kas spēja pārvērst visvairāk baidīto vīru pilsētā par pilnīgu muļķi.

​Neviens nezināja.

​Ne Čongku vīri.

​Ne J/N ģimene.

​Ne viņu draugi.

​Pat ne cilvēki, kas viņus pazina visu mūžu.

​Gadiem ilgi viņu attiecības pastāvēja ēnās.

​Viņi bija tikušies slepeni, mīlējuši slepeni, satraukušies viens par otru slepeni un bija uzbūvējuši mazu pasauli, kas piederēja tikai viņiem.

​Publiski Čongkuks viņu gandrīz neievēroja.

​Ja viņu ģimenes gadījās būt vienā pasākumā, viņš pat neskatījās uz viņu pārāk ilgi. Viņa izteiksme palika auksta, viņa stāja pilnīgi nosvērta, it kā sieviete, kas stāvēja otrā telpas galā, nebūtu cilvēks, kuru viņš slepeni gaidīja stundām ilgi, lai satiktu.

​J/N spēlēja līdzi.

​Viņa paietu viņam garām, neuzmetot otru skatienu.

​Dažreiz viņa apzināti uzdāvināja viņam mazāko, nerātno smaidu, kad neviens neskatījās.

​Un katru reizi Čongkuks bija spiests sev atgādināt, ka viņi nav vieni.

​Jo brīdī, kad viņi bija?

​Baidītais mafijas karalis pazuda.

​Nebija nekāda biedējoša uzņēmēja.

​Nekāda nežēlīgā mantinieka.

​Nekāda aukstā vīra, no kura visi baidījās.

​Bija vienkārši Čongkuks.

​Viņas Čongkuks.

​Vīrs, kurš ar vienu skatienu varēja likt visai telpai apklust, bet uzreiz kļuva maigs, kad J/N izsauca viņa vārdu.

​Vīrs, kurš varēja ienākt sarunās un likt norūdītiem noziedzniekiem satraukties, tomēr nespēja atteikt, kad J/N uz viņu skatījās ar tām lūdzošajām acīm.

​Viņa bija viņu pilnībā savijusi ap savu mazo pirkstiņu.

​Un visi, kas viņu pazina, būtu bijuši šausmās, to ieraugot.

​Kādu nakti pēc īpaši bīstamas tikšanās Čongkuks ieradās viņu slepenajā dzīvoklī.

​Viņš joprojām bija ģērbies savā melnajā uzvalkā, viņa izteiksme bija cieta, žoklis saspringts.

​Viņš bija pavadījis pēdējās trīs stundas, darīdamies ar cilvēkiem, kuri bija mēģinājuši apstrīdēt viņa autoritāti.

​Bet brīdī, kad viņš atvēra durvis un ieraudzīja J/N ērti sēžam uz dīvāna, viss viņā mainījās.

​Viņa pacēla acis no telefona.

​"Tu kavējies."

​Čongkuks apstājās.

​"...Piedod."

​Viņa sašaurināja acis.

​"Tu teici, ka būsi šeit deviņos."

​"Es zinu."

​"Ir vienpadsmit."

​"Es zinu."

​"Un?"

​Viņš lēnām piegāja pie viņas.

​"Un es tevi palaidu garām."

​Viņas izteiksme uzreiz kļuva maiga.

​"Tas nav attaisnojums."

​"Es zinu."

​"Tu vienmēr tā saki."

​"Es zinu."

​Viņa mēģināja nesmaidīt.

​Neizdevās.

​Čongkuks to pamanīja.

​Protams, viņš to pamanīja.

​Viņš vienmēr pamanīja.

​Viņš nogrima uz dīvāna blakus viņai, un visas biedējošā mafijas karaļa pēdas bija pazudušas.

​J/N uzmeta viņam skatienu.

​"Slikta nakts?"

​"Ļoti."

​Viņa brīdi pētīja viņa seju, pirms maigi aizsniedzās un izlaboja viņa krekla apkakli.

​Čongkuks pilnībā sastinga.

​Tik mazs žests.

​Bet tas bija pietiekami.

​Viņa pleci atslāba.

​Viņa acis kļuva maigas.

​Viņš nedaudz atslējās pret viņas pieskārienu, pat to neapzinādamies.

​"Tu izskaties noguris," viņa nomurmināja.

​"Esmu."

​"Tad kāpēc tu atnāci?"

​Viņš uz viņu skatījās tā, it kā atbilde būtu acīmredzama.

​"Jo tu esi šeit."

​Tāds bija Čongkuks.

​Viņam varēja sabrukt impērija, un viņš tomēr atrada laiku viņai.

​Viņu varēja ieskaut ienaidnieki, un viņš tomēr satrauktos par to, vai viņa bija vakariņojusi.

​Viņš varēja pavadīt visu nakti, plānojot, kā iznīcināt kādu, kas viņu apdraudēja, un pēc tam pavadīt nākamo rītu, pacietīgi klausoties, kā J/N sūdzas par to, ka viņas iecienītākā kafejnīca bija mainījusi ēdienkarti.

​Viņa bija vienīgais cilvēks, kas varēja redzēt šo viņa pusi.

​Vienīgais cilvēks, kas zināja, ka zem visas varas slēpjas vīrs, kurš viņu mīlēja daudz dziļāk, nekā prata izteikt.

​Dažreiz viņa par to viņu kaitināja.

​"Tu zini, ka tev jābūt biedējošam, vai ne?"

​"Esmu."

​"Nē, neesi."

​"Esmu visiem pārējiem."

​"Tieši tā."

​Viņa pasmaidīja.

​"Ne man."

​Čongkuks uz viņu skatījās vairākas sekundes.

​Tad klusi teica:

​"Tas tāpēc, ka tu esi vienīgais cilvēks, no kura es negribu, lai viņš no manis baidītos."

​Tie bija tie brīži, kas J/N atgādināja, cik ļoti viņš viņu mīlēja.

​Ne tāpēc, ka viņš to pastāvīgi teica.

​Bet tāpēc, ka viss, ko viņš darīja, šķita to sakām viņa vietā.

​Viņš atcerējās viņas iecienītākās uzkodas.

​Viņš zināja, kad viņa bija sarūgtināta, pat ja viņa uzstāja, ka nav.

​Viņš vienmēr gāja pa to pusi, kas bija vistuvāk ceļam.

​Viņš pārbaudīja, vai viņa bija nokļuvusi mājās droši.

​Viņš nosūtīja kādu klusi nomainīt salūzušo slēdzeni viņas dzīvoklī, viņai nezinot.

​Un ikreiz, kad viņa viņu pieķēra darām ko pārlieku aizsargājošu, viņš vienkārši nopūtās.

"Nesāc."

"Es neko nesāku."

"Tu sāc."

"Tu esi smieklīgs."

"Es tevi sargāju."

"Es pati sevi varu pasargāt."

"Es zinu."

"Tad pārstāj uztraukties."

"Es nevaru."

"Kāpēc?"

Viņa atbilde vienmēr bija tāda pati.

"Jo tā esi tu."

Viņu mīlestība nebija skaļa.

Tā nevarēja būt.

Tai bija jāpaliek apslēptai.

Bet tā bija milzīga.

Viņi bija slepenībā uzbūvējuši gadu atmiņas.

Vēlu nakts sarunas.

Klusas tikšanās.

Nozagtus smaidus pārpildītās telpās.

Mazas dāvanas, atstātas tur, kur tās varēja atrast tikai otrs.

Strīdus, kas beidzās ar negribīgu smieklu.

Solījumus, kas čukstēti, kad neviens no viņiem nezināja, vai viņiem jebkad būs atļauts tos turēt.

Un viens solījums vienmēr bija palicis nemainīgs.

Lai kas arī notiktu...

Viņi izvēlēsies viens otru.

Pat ja visa pasaule stāvēs pret viņiem.

Īpaši tad.

Bet briesmas viņu apkārtnē pieauga.

Viņu tēvu sāncensība kļuva arvien sliktāka.

Par teritorijām tika cīnīts.

Alianses mainījās.

Baumas izplatījās.

Un neviena ģimene nekad nepiedotu otrai, ja uzzinātu patiesību.

Kādu vakaru J/N ieradās viņu parastajā tikšanās vietā un ieraudzīja Čongku gaidām.

Viņš bija neparasti kluss.

Viņa uzreiz saprata, ka kaut kas nav kārtībā.

"Kas notika?"

"Nekas."

Viņa uz viņu skatījās.

"Čongku."

Viņš nopūtās.

"Es teicu nekas."

Viņa sakrustoja rokas.

"Un es teicu, ka tu esi šausmīgs melis."

Pirmo reizi tajā vakarā viņa sejā parādījās vājš smaids.

"Tev vienmēr jāuzvar, vai ne?"

"Jā."

"Tu esi neiespējama."

"Un tomēr..."

Viņa pacēla uzaci.

"Un tomēr?"

Viņš piegāja tuvāk.

Viņa balss kļuva klusa.

"Es tevi mīlu."

Vārdi bija vienkārši.

Bet tie nesa visu.

Katru slepeno tikšanos.

Katru risku.

Katru brīdi, ko viņi bija nozaguši no pasaules, kas viņus nekad nepieņemtu.

Čongkuks pastiepa roku pēc viņas rokas.

Viņu pirksti savijās.

"Ja viņi uzzinās..."

"Es zinu."

"Viņi nāks pēc tevis."

"Es zinu."

"Viņi nāks arī pēc manis."

"Es zinu."

Viņš ieskatījās viņas acīs.

"Tad mēs bēgsim."

J/N samirkšķināja acis.

"Ko?"

"Mēs pazudīsim."

"Čongku—"

"Man vienalga par impēriju."

Viņa balss bija pilnīgi nopietna.

"Man vienalga par ģimenes naidu. Man vienalga par teritorijām. Man vienalga par visu to."

Viņš ciešāk savilka pirkstus ap viņas pirkstiem.

"Es gribu tevi."

Viņa uz viņu skatījās.

"Tu atteiktos no visa?"

"Par tevi?"

Viņš nevilcinājās.

"Jā."

Un tas bija bīstamais viņu mīlestībā.

Čongkuks varēja kontrolēt impēriju.

Viņš varēja komandēt simtiem cilvēku.

Viņš varēja nomierināt savus ienaidniekus, ne mirksēdams.

Bet, kad runa bija par J/N...

Viņam nebija aizsardzības.

Viņa bija kļuvusi par viņa lielāko vājību.

Un kaut kā...

Viņa lielāko spēku.

Neviens no viņiem nezināja, ka kāds bija vērojis.

Neviens nezināja, ka viņu slepenās tikšanās beidzot bija pamanītas.

Un neviens nezināja, ka nākamreiz, kad viņi satiksies, viss, ko viņi bija rūpīgi slēpuši gadiem ilgi, karāsies mata galā.

Jo pasaule beidzot bija sākusi pamanīt kaut ko, ko Čongkuks un J/N bija pavadījuši gadus, mēģinādami noslēpt:

Visvairāk baidītais vīrs pilsētā bija bezcerīgi, bezpalīdzīgi iemīlējies sava ienaidnieka meitā.

Un, kad šis noslēpums atklāsies...

Vairs nebūs ceļa atpakaļ.