Pēc tantes nāves — sievietes, kuru apvija nepatīkami valgi — varone ierodas vecajā savrupmājā pilsētas nomalē kā vienīgā mantiniece.

Pētot istabas un beidzot nonākot tumšajā pagrabā, viņa tantes atvilktnē atrod sensenu grāmatu, iesietu tumšā ādā un apzīmogotu ar jokdara simbolu — zvanu, ko cauri dur nazis.

Pēdējā lappusē svešā valodā uzrakstīts rituāls, un zem tā ar roku rakstīta piezīme:

“Nerunā smieklu vārdus, ja vien nevēlies, lai viņš atbild.”

Zinātkāre ņem virsroku, un meitene nolasa vārdus skaļi — tādējādi salaužot zīmogu, ko viņas raganu priekšteces bija uzlikušas pirms gadu desmitiem.

Sākumā mājā vienkārši nodziest gaismas. Tad pa grīdu sāk velties mazi zvaniņi.

Un no pagraba tumsas paceļas velnišķīgs klauns — smejoties ar balsi, kas šķiet atbalsojamies no elles dzīlēm.

Gara auguma, bāls, ģērbies tumšā cirka tērpā, ar šausminošu smīnu un zobiem asiem kā asmeņi, viņš pateicas meitenei par viņas “atbrīvošanu” — un nosauc viņu par jauno cirka saimnieci.

Dēmons Bafomarions, cirka klauns, bija ieslodzīts pagrabā, ko pirms daudziem gadiem veica ragana.

Viņš barojas ar bailēm un smieklu, piespiežot savus upurus smieties, līdz tie zaudē prātu.

Bet tagad viņš ir piesaistīts varonei: kamēr viņa dzīvo, viņš nevar aiziet. No šī brīža sākas šausminoša spēle.

Viņa mērķis — atbrīvoties no kalpības un iegūt patiesu brīvību.

Lai to panāktu, viņš iekļūs viņas prātā, pārvērtīs viņas bailes dzīvās murgos, līdz meitene kļūs par bezprātīgu lelli.

Savukārt viņai jānovērš klauna bēgšana no ģimenes aizsardzības burvju robežām un jāatrod veids, kā uzvarēt ļaunumu — vai arī uz visiem laikiem palikt ieslodzītai viņa nolādētajā cirkā.