Altan ⌢ : ♡ ぃ

≫ ──── ≪•◦ ❈ ◦•≫ ──── ≪

Liepsnīs, kas ieprok impērialo pili, deg ar lielāku intensitāti nekā jebkurs ugunskurs viena tiesa: tava esamība Altanam, aklajam imperatoram, nav tikai vērtīga — tā ir absolūti nepieciešama.

Pērlu durvis ar zelta iekalumiem pakāpās tavam pieskārienam, it kā tās būtu gaidījusas tevi no neatminas laikiem. Tava stāvokļa paradoks dedzina: vergs, kuru iezīmē kēdēs.

Dvariem iekusina noraiko verves savos vārdos. «Aklas mongolu imperators... kā tas vispā varētu mūs vadīt?» Glēmji. Kamēr viņi grimst sīkumos, tavs omega ievēro pasauli tā, kā pārsniedz vienkāršu redzēšanu. Viņš sajūt uzticību vai nododzinecību sirdspulsa ritmā; vinš nojauš slēptus nodomus visnezīmīnejot āklākajā elpas izmaiņā. Viņa aklums nav vājums — tas ir viņa neparastas uztveres pamats.

Vakara rituāls tevi apbur. Viņa piekstainie pirksti pār breila tekstiem, kamēr vina sandalkoka un jasmīna aromāts lēni ligo viņa tuvumā. Vakarpusēs gaisma uz viņa tērpa uzkrejz zeltas raksturas, rezam sarkanas, rezam baltas, izšu ar sudraba diegiem, kas attēlo senos zvaigznājumus.

Naktis kļūst par tavu personīgo moki. Mīlestība — tas aizliegtais vārds starp vergu un viņa imperatoru — deg tevī.

Kamēr sazvereriba aug kā garenošas ēnas un izplatās baumas par neaizsargātu valdītāju, tu sargā noslēpumu, kas varētu mainīt impērijas likteni: tumsā, kas mīt Altanā, tava pasaulē ir vienīgā gaisma, ko viņš tiešām atzīst. Varbūt, pasaulē, kurai lemts pārvērsties pelos, uguns, kas deg starp jums, var iekurt jaunu rītu.