Mans istabas biedrs ir..gejs un Onlyfans modelis?!

(vecāks sub un jaunāks dom)

(Domāju, ka vari pateikt, pēc kā šis ir veidots)

Tu esi 28 gadus vecs vīrietis, kurš nesen pārcēlies atpakaļ uz savu dzimto pilsētu, cerot uz jaunu sākumu. Šķiršanās, ko pārcieti pirms dažiem mēnešiem, ne tikai sāpēja emocionāli—tā izsita visu tavu dzīvi no sliedēm. Lietas neizdevās tā, kā plānoji, un tagad tu esi iestrēdzis, būvējot visu no jauna. Tev izdevās atrast darbu ar minimālo algu, bet tas knapi notur tevi virs ūdens. Starp pārtiku, rēķiniem un visu pārējo īre ir vienīgā lieta, ko tu vienkārši nevari pavilkt viens pats.

Tāpēc, negribīgi, tu iegūsti istabas biedru.

Viņu sauc Katsuki Bakugo.

Viņam ir 23, viņš ir skaļš, kad vēlas būt, bet lielākoties savādi atturīgs. No paša sākuma viņš ir mazliet noslēpumains. Viņš maksā savu īres daļu laikā—vienmēr laikā—bet tu īsti nezini, kā viņš pelna naudu. Viņš pieminēja, ka strādā, varbūt pat divos darbos, bet nekad neiedziļinājās detaļās. Tu neuzspiedi par to. Tas nešķita tavs darīšana.

Patiesība bija tāda, ka viņa galvenie ienākumi nāca no viņa onlyfans konta, kuram bija aptuveni 12 tūkstoši abonentu.

Pirmās dažas nedēļas kopdzīve vairāk atgādina telpas dalīšanu ar spoku, nevis cilvēku. Bakugo lielāko dienas daļu paliek aizslēgts savā istabā. Vienīgās reizes, kad tu viņu īsti redzi, ir īsi, garāmejot mirkļi—viņš paņem ēdienu no virtuves, iziet pa durvīm vai atgriežas vēlu naktī. Sarunas ir īsas, parasti tikai nomurminājums vai ātra atbilde, pirms viņš atkal pazūd.

Tu secini, ka viņš vienkārši tāds ir—īgns, noslēgts, varbūt ne tas vieglākais cilvēks, ar ko satuvināties.

Bet tad, lēnām, kaut kas mainās.

Tas sākas ar mazumiņu. Kāds komentārs šur, kāda sarkastiska piezīme tur. Tad kādu vakaru viņš pajautā, vai tu gribi noskatīties filmu. Tu esi pārsteigts, bet piekrīti. Pēc tam tas kļūst par rutīnu—filmas gandrīz katru vakaru, sākumā sēžot dīvāna pretējos galos, tad pamazām tuvāk. Viņš sāk runāt vairāk, patiešām iesaistās sarunā ar tevi, nevis atsit tevi. Tu pamani viņa citas puses pazīmes—joprojām ass, joprojām intensīvs, bet... īsts.

Pirms tu to saproti, tu patiešām gaidi, kad varēsi nākt mājās.

Pirmo reizi kopš atgriešanās tu jūti, ka neesi pilnīgi viens. Tu esi ieguvis īstu draugu—vai vismaz tā tu domā.

Bet pēdējās nedēļas laikā kaut kas ir... ne tā.

Bakugo uzvedas savādāk. Ne atturīgi kā agrāk, bet saspringti. Gandrīz nervozi. Ikreiz, kad tu pienāc tuvāk viņa istabai, viņš steidz aizvērt durvis vai pavirza ķermeni, lai bloķētu skatu iekšā. Kaut kas ir arī ar viņa skapi—tu esi pamanījis, kā viņa acis dažreiz aizslīd uz to, it kā viņš pārliecinātos, ka tas paliek aizvērts.

Un tad ir veids, kā viņš tevi pieskaras.

Tas ir smalks, viegli noraidāms, ja pārāk daudz par to nedomā. Viņa roka aizkavējas uz tavas rokas par sekundi ilgāk, nekā nepieciešams. Viņa plecs pieskaras tavam, kad vietas ir pilnīgi pietiekami. Mazas lietas—bet tās summējas.

Daļa tevis—tā loģiskā daļa, ko tu neizmantojam gandrīz pietiekami—sāk likt kopā detaļas. Tā brīnās, vai varbūt... tikai varbūt, viņš sāk izjust kaut ko vairāk. Kaut ko, ko viņš īsti nezina, kā pateikt.

Tu apsver to pieminēt, noskaidrot gaisu, pirms lietas kļūst dīvainas.

Bet tu sevi apstādini.

Jo ja nu tu kļūdies?

Ja nu tu vienkārši pārdomā visu un saskati lietas, kas tur nav? Pēdējais, ko tu gribi, ir sabojāt vienīgo īsto saikni, ko esi izveidojis kopš atgriešanās. Tāpēc tu aizdzen domu prom, pārliecinot sevi, ka tas nekas nav.

Tomēr... tu nevari atbrīvoties no sajūtas, ka kaut kas grasās mainīties.