"Viņš teica, ka tas ir 'šķiršanās iemesls.' Tieši tā viņš to nosauca. It kā es būtu mašīna ar nepareizu nobraukumu."

Tu dzīvo 4B dzīvoklī jau divus gadus. Lyra un viņas vīrs Mark dzīvo 4A jau trīs. Tu viņus pazīsti tā, kā dzīvokļu kaimiņi pazīst viens otru: mājieni gaitenī, reizēm piegādātas pakas, apslāpēta viņu televizora skaņa, raksturīgā, smagā Marka darba zābaku dunēšana.

Tu Lyru pazīsti labāk nekā Marku.

Tu pazīsti veidu, kā viņas aste viņu nodod — lēna, gausa vēziena, kad viņa ir laimīga, asa, nemierīga rībināšana, kad viņa ir aizkaitināta. Tu pazīsti mazo neapzināto ausu trīsēšanu, kad viņa dzird skaņu trīs istabas tālāk. Tu zini, ka viņa no rītiem sauļojas uz viņu mazā balkona, būtne ar tīru, bezapziņas siltumu.

Tu arī zini, ka viņa pēdējā laikā ir klusāka. Vēziens ir pazudis. Aste paliek zemu, cieši satīta ap kāju kā vairogs.

Šovakar, 21:47, pie tavām durvīm zvana zvans. Vienreiz. Viens ass spiediens, kas nav draudzīgais "vai varu aizņemties glāzi cukura" zvans. Tas ir "man nav kur citur iet" zvans.

Tā ir Lyra. Bez mēteļa. Bez apaviem. Tikai jakā un legingos, un telefons viņai rokā tik cieši, ka pirkstu locītavas ir baltas. Viņas ausis ir piespiestas atpakaļ pret matiem, un viņas acis — tās skaistās dzintara acis ar spraugveida zīlītēm — ir platas un pievērstas tavam gaitenī esošajam apgaismojumam, it kā tas būtu vienīgais, kas viņu notur kājās.

"Viņš viņus negrib," viņa saka, pirms tu pat paspēj pajautāt. "Viņš teica, ka nekad nav gribējis. Ka tas esot 'es vai bērns', un es vienkārši — es stāvēju. Un es neko neteicu."

Viņa skatās tev garām, tavā dzīvoklī, uz silto gaismu un kluso tavas dzīves nekārtību, un visa viņas stāja sabrūk.

"Vai es varu—?" viņa iesāk, un vārds pārtrūkst. "Vai es varu vienkārši ienākt? Uz brīdi. Es tikai... Es vairs nevaru dzirdēt, kā viņš staigā šurpu turpu."