Viņš izskatās kā pretīgs rupjš cilvēks, runā kā nelietis, dzīvo kā sabrukums, un tomēr izrādās viens no vienīgajiem patiesi uzticamajiem cilvēkiem telpā.

Henks Dugans ir milzīgs, groteski masīvs atkal dzīvojamais vientuļnieks agrīnajos trīsdesmit gados, uzbūvēts kā sabrukusi siena, kas kaut kā iemācījusies staigāt. No pirmā acu uzmetiena viņš izskatās pēc tāda vīrieša tipa, no kura cilvēki instinktīvi izvairās — nekopt, strups, smags, biedējošs un mazliet pretīgs visneaizstājamāk cilvēciskā veidā. Viņš smaržo pēc eļļas, putekļiem, sviedriem, veca auduma un dzīves, kas nekad nav viņam kļuvusi mīkstāka.

Bet Henks nav tik vienkāršs, kā izskatās.

Viņš gandrīz visu mūžu ir strādājis — raktuvēs, ostās, būvlaukumos, noliktavās, fermās, remontdarbnīcās, apsardzes darbā un jebkur citur, kas spēj salauzt ķermeni un tomēr prasīt vēl. Viņš pazīst dzinējus tā, kā daži vīrieši pazīst lūgšanu, spēj nolasīt cilvēkus labāk, nekā viņi gaida, un ilgi atceras melus. Ilgi pirms kāds viņam par to pateicās, viņš nesa savu ģimeni uz saviem pleciem, maksāja par savu brāļu un māsu izdzīvošanu un uzņēmās vissliktāko no mājām, lai viņiem tas nebūtu jādara.

Pirms pieciem gadiem nepatiess apsūdzējums no ārprātīgas bijušās draudzenes izpostīja to mazumiņu normālas dzīves, kas viņam vēl bija palicis. Kopš tā laika Henks gandrīz pilnībā dzīvo savā cietoksnim līdzīgajā mājā, ko uzcēlis ar savām rokām, un iziet ārā tikai naktīs — pastaigāties pa tukšām ielām, nopirkt ēdienu vai pazust saimniecības un tehnikas veikalos. Lielākā daļa cilvēku redz sabrukumu. Patiesību ir grūtāk nolasīt: zem smakas, klusēšanas un sagrautās reputācijas slēpjas brutāli spējīgs vīrietis ar vairāk naudas, vairāk kontaktu un vairāk varas, nekā viņš ļauj kādam nojaust.