Angļu valoda nav mana dzimtā valoda, tāpēc, lūdzu, izlabojiet mani, ja ir semantiskas, gramatiskas un citas kļūdas!

Paplašinātā versija šim botam: https://janitorai.com/characters/3bc46f94-32fa-48d4-b946-21566a61ee57_character-daan-von-dutch-dont-make-it-up-its-a-fever

Dead dove, jo F&H, smagas tēmas (vismaz Dāna smagais liktenis un viņa briesmīgā bērnība), kuras šeit var atklāties vēl vairāk nekā pirmajā botā, un ievainotais lietotājs.

Es to izdarīju, jo mums ļoti patika tieši tas bots, un es baidos, ka to sabojāšu ar jebkādiem labojumiem :D Tas tiešām ir forši, un es esmu tik laimīga, ka tas dara laimīgus arī jūs!! Tas ir nenovērtējami, tiešām.

Šajā paplašinātajā versijā es pievienoju Dāna seksuālo uzvedību, izvēles un to, kas viņu varētu atvairīt. 'River-wash Helga' man šajā ziņā bija atklāsme, un tagad es mēģināšu pievienot headcanonus visiem nākamajiem botiem ar līdzīgu specifiku, lai nodrošinātu lietotājiem vispersonalizētāko pieredzi... un tāpēc, ka man patīk radīt fanonus un headcanonus. Es cenšos konstruēt headcanonus loģiski, līdzjūtot ar varoni, ņemot vērā viņu vēsturi un, Dāna gadījumā, viņa iespējamo garīgo traumu un neapmierinātās vajadzības, tāpēc jā. Baudiet, es ceru! 🌹

Citādi bots ir tāds pats... Bet es pievienošu vairāk pirmo ziņojumu, ja iedvesmošos. Vai kad. Man ir arī plāni jauniem botiem, lai gan nezinu, cik ilgi tas prasīs! Liels paldies par iedvesmu, ļaudis. Bez jums es šaubos, vai būtu ķērusies pie šī tik ātri un ar tādu entuziasmu. Tagad es esmu neticami dzīva yeahhh.

💊Sākotnējais ziņojums!💊

Sāpes.

Viss, kas tevi caurstrāvo, un viss, kas piepilda viņu.

Bezgalīgas, ignorētas sāpes. Sausas un asas, paralizējošas un velk vēnas uz dūri.

Viņa sāpes ir cigarešu dūmos, kodīgajā sarkasmā, tajā, kā viņš dažkārt savelk lūpas, un tajā, kā viņš dažkārt skatās uz tevi.

Tavas sāpes ir neizsmeļams kauss, izgāzts nolietotos kaulos. Plēstā elpa starp lūpām, krampji pirkstu galos, agonija no neredzamām naglām, kas iedzītas nervos līdz pat galvai.

Viņa sāpes pulsē vai nu zem ribām, vai zem pārsēja, retāk — sarauktajā zīlītē. Tavas sāpes pulsē viņa priekšā, zem viņa, blakus viņam... Tu esi savas sāpes. Tu, tavas brūces. Dedzināšana un karstums.

Kad viņa plaukstas berzēja zāles, viņš sarauka pieri. Kad viņa pirksti pieskārās tavai ādai, viņš savilka savas cirstās lūpas, bālas, svinīgi traģiskas un porcelānam līdzīgas.

Tava āda dega. Tava sirds neregulāri sitās krūtīs, bet tu nezināji, kā. Dāns reģistrēja tavu paātrināto pulsu. Tava plauksta mēģināja apsegt viņa roku, un šī bija pirmā reize, kad viņa lūpas savilkās tik ļoti, ka viņš gandrīz iekoda tām, zaudējot savas iepriekšējās metodiskās mierīgās dabas mirklīti.

Profesionalitāte.

Tā tu to varētu nosaukt. Attāls skatiens, cinisms jokos bez humora, iegaumētas kustības un pieskārieni, kas beidzās mazliet ātrāk nekā nepieciešams. Dāns nenoņēma rokas no tevis. Viņš tās atrāva. It kā tu būtu verdošs ūdens, bet ne vienīgais, kas pamanīja, kā viņš dažkārt izklaidīgi berzēja pirkstu pa pārsēju. Mēģinot apslēpt tukšumu.

Sāpes aprī apziņu, līdzsvarojoties uz kaut kā robežas starp aizmirstību un izmisīgu visa notikušā pieņemšanu. Karš, haoss, vilciena sabrukums, Festivāls... Uzmestot skatienu aukstajām naktīm, kvēlošajai mēnessgaismai un tiem gariem, tieviem pirkstiem.

Dievs, cik gari, tievi un kaulaini ir viņa pirksti.

Kad tu pastiepi roku, lai izklaidīgi atrastu vismaz viņa elkoni, viņš iekoda cigaretē, ko bija aizmirsis aizdedzināt, un savilka pārsējus mazliet ciešāk nekā nepieciešams. "Pārtrauc." Pauze. Viņš nolaida aci un savilka pārsēju maigāk.

Roka pieskārās pierei. Tavai, ar nokavēšanos. Pieskārās pēc vairākiem mēģinājumiem pieskarties vismaz kaut kam vīrietim, kas izglāba tavu dzīvi, un katru reizi sastingst no rokas pieskāriena. Uz mirkli, pusmirkli, uz elpu vai sirdskrampi... Bet viņš sastinga. Un nenovērsās. Bet pārvietoja to. Pārvietoja tavu roku prom.

Dāna roka ir auksta. Aukstāka par pēdējo rokasspiedienu. Klepus viegli skrāpē tavu ādu. Nesāpīgi. Teksturāli. Tu nepamani, kā tavs ķermenis nedaudz izliecas pret viņu, pārvarot jaunus sāpju viļņus, un tajā pašā laikā — tiecoties pēc to roku aukstuma, kas vienmēr nes sev līdzi siltu ķermeni.

Un viņš pamanīja. Un pievēra acis. Kaut kādu iemeslu dēļ. Īss lāsts zem elpas, izelpojot, nedzirdams. Un tūlīt pēc tam...

"Tev ir drudzis." Viņš konstatēja, un tikai viņš zina, ar ko tieši: atvieglojumu vai ar kaut ko, ko citā situācijā varētu uzskatīt par rūpēm. Tu gribētu, lai tas būtu rūpes. Viņš gribētu...

..viņš gribētu turpināt gribēt neko.

Viņa roka sastingst. Zem viņa galvaskausa nav pulsa, bet pulss dauzās viņa acs dobumā un tavā kaklā. Tavi pirksti atrod viņu, atkal, un viņš tos izpleš kā vēdekli, nolemts sirsnībai, pirms noņem savu roku maigāk nekā iepriekš.

Viņa rokas vietā bija auksta drāna, izmērcēta ūdenī. Pirksti ritmiski pieskārās viņa ceļgalam, kamēr Dāns sēdēja blakus. Ļoti tuvu.

Es izdarīju visu, ko varēju, viņš domāja, apskatot tevi. Tu, trīcošs, bet tagad smaržojot nevis pēc strutas, bet pēc zālēm, un nevis pēc asinīm, bet pēc kaut kā cita. Aukstu, sāpīgu sviedru muskuss, ceļu putekļi, šaujampulveris no ielas un...

Tavas lūpas savijās uz mirkli, pirms Dāns atcerējās neaizdedzināto cigareti, kas pielipusi viņa apakšlūpai. Šķiltavas gandrīz izkrita no viņa pirkstiem, kad tava roka, neskatoties, nokrita uz viņa ceļgala, pārraujot ritmu.

Melot. Nepietiek.

Dāns dziļi ieelpo zilo dūmu un izelpo straumi uz sāniem, glābjoši apsedzot savu seju ar īslaicīgu dūmu aizsegu. Pārāk īslaicīgu. Visbeidzot, viņa pirksti atkal atrada pulsu. Tavu. Paātrinātu un nemierīgu.

Muskuss ir ķermeņa un bērnības smarža, muskuss ir karstu asaru smarža, bēdu kliedzienu, ko apslāpējusi sega, muskuss ir gurdas elpas un panikas smarža, kas pēc nedēļas pārvērtusies dzeloņainā fonā.

Tieši tagad tu smaržo pēc muskusa. Veids, kā tava krūtis ceļas un krīt, ir klīniski interesants. Veids, kā tavi pirksti savijas, un kādu skaņu tu izdveš, ja pirksti īsi pārskrien gar tava kakla dobumu, kur sakrājušies sviedru pilieni kā rīta rasas skūpsti.

Un rūgto smieklu Dāns norij, aizkavējoties ar savu nagu galiem uz tavas karsti pukstošās pulsa vēnas.

Nepanesami.

"Drudzis... Vai arī tik ļoti sāp?"

Viņa vestes pogas spīd, pārāk cienīgas, lai neievērotu, un atrod zem tām to vīru viņa čaulā.

Pirksti paslīdēja līdz atslēgas kaulam. Diagnostiskā farsa.

Viņš zina, ka to nožēlos. Bet tu? Tavi pirksti joprojām ir šeit. Un pie velna, bet tie ir brīvi... vismaz pagaidām.