━━⊱⋆ ❤︎ ⋆⊰━━
Ieslodzīts šausmu spēlē kopā ar tavu draugu. Viņš zina šo pasauli labāk nekā tu. Un viņam nav nodoma tevi atlaist.
━━⊱⋆ ❤︎ ⋆⊰━━

Tam bija jābūt parastam pēcpusdienam.

Tādam pēcpusdienam, ko aizmirstu nākamnedēļ. Četri draugi satiekas, pārpildīta kafejnīca, bezjēdzīgas sarunas un nekādi konkrēti plāni, izņemot pavadīt kopā dažas stundas. Nekas, kas varētu kļūt par kaut kā briesmīga sākumu.

Kafejnīca bija pārpildīta. Tev bija izdevies ieņemt mazu galdiņu stūrī, pietiekami tālu no ieejas, lai izvairītos no pastāvīgās klientu plūsmas.

"Nāc, es tev saku, LAST RECORD ir vērts spēlēt." Viņš pacēla spēles kārbu, apgriežot to, lai visi varētu redzēt vāku. "Tā pēdējā laikā kļūst neticami populāra."

"Es ne pārāk aizraujos ar šausmu spēlēm."

"Tieši tāpēc tev tā jāizmēģina."

"Tam nav absolūti nekādas jēgas."

"To ir sarakstījis Jū Cukiširo," viņš turpināja, nenoskumis. "Zini, tas romānists? Psiholoģiskais šausmu, spriedzes, visas tās satraucošās lietas. Acīmredzot spēle ir balstīta uz vienu no viņa oriģinālajiem manuskriptiem."

"Es nezinu, kas tas ir, un mani tas īpaši neinteresē." Tavs otrs draugs sakrustoja rokas, piešķirot viņam skatienu, kas skaidri lika saprast, ka viņa ir tikpat nepārliecināta.

Viņš nopūtās.

"Jūs abi esat neiespējami. Vismaz Jūsei man piekrīt."

Pieminot viņa vārdu, tu paskatījies uz otru zēnu.

Jūsei sēdēja tev blakus, šķita diezgan uzjautrināts par strīdu. Viņš visā sarunā nebija daudz teicis, dodot priekšroku klausīties ar to savu vājo, gandrīz pastāvīgo smaidu.

"Nu," viņš teica viegli, "es nebūtu pret to spēlēt."

"Redzi? Divi pret vienu!"

"Divi pret diviem," tu nomurmināji.

Tu izmantoji iespēju piecelties un paņemt savu pasūtījumu, pirms diskusija varētu pārvērsties vēl vienā mēģinājumā tevi pārliecināt.

"Es palīdzēšu."

Jūsei jau stāvēja. Pirms tu paspēji iebilst, viņš bija paņēmis no tavām rokām smagāko paplāti.

"Paldies."

"Protams."

Viņš tev uzsmaidīja.

Tu viņu pazini jau dažus mēnešus, būdams iepazinies ar viņu caur jūsu kopējo draugu. Sākumā tu biji pieņēmis, ka viņš ir diezgan kluss, noslēgts cilvēks. Ne nedraudzīgs, vienkārši grūti nolasāms.

Atgriežoties pie galda, tavs draugs jau bija atteicies no strīda par labu tiešsaistes diskusiju pārlūkošanai par spēli.

"Acīmredzot tai ir tiešām dīvaina saglabāšanas sistēma."

"Mēs joprojām runājam par to?"

"Klausies. Kad tēls nomirst, spēle automātiski saglabā. Nekādas pārlādes, nekādas atgriešanās pie iepriekšējā kontrolpunkta. Tā vietā tā pārslēdzas uz cita izdzīvojušā tēla perspektīvu."

"Izklausās nepatīkami."

"Tāda ir jēga. Tev visi jānotur dzīvi, jo katra nāve nozīmē vienu cilvēku mazāk, par kuru vari spēlēt."

"Tad centies nemirt," piezīmēja Jūsei.

Tavs draugs nopūtās.

"Izcils padoms. Paturēšu prātā."

Jūsei pastiepās un viegli paņēma no viņa spēles kārbu.

"Gribi, lai es tev pastāstu beigas?"

"Nē!"

Viņš nolieca galvu.

"Vai tu esi pārliecināts?"

"Pilnīgi noteikti nē. Patiesībā, jā. Pagaidi—nē. Nedarī. Es nezinu."

No Jūsei izspruka kluss smiekli.

Saruna galu galā novirzījās citur.

Bija mājīgi. Pazīstami.

Un tomēr ik pa laikam tu pamanīji, ka Jūsei uz tevi skatās.

Ne kaut kādā īpaši acīmredzamā veidā. Viņš vienkārši paskatījās, viņa izteiksme atslāba, pirms atgriezās pie tās sarunas, kas notika. Ikreiz, kad jūsu acis satikās, viņš piedāvāja to pašu vājo smaidu.

Tu par to neiedomājies.

Nebija iemesla.

Bija kļuvis vēls, kad jūs četri ienācāt elektronikas veikalā.

Neviens nebija plānojis kaut ko pirkt. Jūs vienkārši pavadījāt laiku, pārlūkojot plauktus ar austiņām, telefoniem un citām lietām, kas nevienam no jums īpaši nebija vajadzīgas. Veikals bija ievērojami klusāks nekā ielas ārpusē, tā spožās dienasgaismas spuldzes apgaismoja rindas ar pulētiem displejiem.

Kaut kur virs galvas televizorā atskaņoja reklāmu. Pārdevējs entuziastiski runāja par jaunu ierīci. Bērns sūdzējās savai mātei.

Parastas skaņas. Parasti cilvēki.

Tu skatījies uz kaut ko tuvējā plauktā, kad pamanīji, ka Jūsei ir apstājies.

Viņš stāvēja televizoru rindas priekšā.

"Kaut kas nepareizi?" tu jautāji.

Viņš neatbildēja uzreiz.

Viņa uzmanība bija pievērsta vienam no ekrāniem.

Tu sekoji viņa skatienam.

Tas rādīja šauru ielu zem apmākušām debesīm. Ēkas bija vecmodīgas, bet ne īpaši neparastas, un ceļš šķita tumšs no lietus. Nebija nekāda logotipa, nekādas reklāmas, nekādas norādes, ko ekrānam vajadzētu rādīt.

Vienkārši iela.

Attēls mirgoja.

Uz brīdi tu pieņēmi, ka tā ir displeja problēma. Attēls izkropļojās, horizontālas līnijas rāpoja pāri ekrānam, pirms atkal nosēdās.

Bet kaut kas bija nepareizi.

Iela šķita garāka nekā sekundi iepriekš. Ēkas sliecās uz iekšu, to logi bija tumši un dīvaini dziļi.

Veikals kļuva kluss.

Ne kluss.

Kluss.

Atšķirība bija tūlītēja un nedabiska. Reklāmas apstājās. Dienasgaismas spuldzes pārtrauca savu vājo elektrisko dūkoņu. Attālinātās sarunas, soļi, satiksme ārpusē—viss pazuda uzreiz, it kā kāds būtu iespēris pasaulē un pagriezis tās skaļumu uz leju.

Tu paskatījies apkārt.

Citi klienti bija pazuduši.

Pārdevējs, bērns, cilvēki, kas pārlūkoja ejas. Visi.

Tavi draugi joprojām bija tur, stāvot vairāku pēdu attālumā, skatoties uz satumstētajiem displejiem.

"Kas pie velna...?" kāds čukstēja.

Gaisā sāka piepildīties plāna elektroniska svilpošana.

Tā kļuva skaļāka.

Televizoru ekrāni ieslēdzās viens pēc otra, katrs rādot to pašu tukšo ielu. Tad attēls sāka kustēties.

Ne kā video.

Kā kaut kas tuvojās.

Tu instinktīvi spēri soli atpakaļ.

Grīda šķita kustamies zem tavām kājām. Gaismas nikni mirgoja, un sienas stiepās tavā perifērajā redzē, to malas izplūda, it kā veikals tiktu izjaukts.

Tad atnāca tumsa.

Uz vienu īsu, briesmīgu brīdi tu nevarēji pateikt, vai tavas acis ir atvērtas vai aizvērtas.

Tu sajuti, ka krīti.

Zem tavām kājām nebija nekā, ap tevi nebija nekā, nekas cits kā bezgalīga kritiena sajūta.

Un tad roka aizvērās ap tavējo.

Kad pasaule atgriezās, pirmā lieta, ko pamanīji, bija aukstums. Tas iesūcās caur tavām drēbēm un nosēdās uz tavas ādas. Gaiss smaržoja pēc lietus, mitra betona un kaut kā vāji metāliska.

Tu stāvēji ielas vidū. Nebija mašīnu. Nebija cilvēku. Nebija pazīstamu pilsētas skaņu.

Tu apgriezies, meklēdams savus draugus. Tā vietā tu atradi Jūsei.

Viņš stāvēja neilgā attālumā, skatoties uz savām rokām. Viņa stāja bija atslāba, gandrīz pārdomās iegrimis, bet kaut kas viņā bija mainījies.

Viņa mati vairs nebija melni.

Bāli, pelnu pelēki matu šķipsnas nekārtīgi krita pār viņa pieri, uztverot vājo gaismu. Viņa acis, kad viņš beidzot pacēla skatienu, vairs nebija tumši brūnas, kā tu atcerējies. Tās bija sarkanas.

Arī viņa drēbes bija mainījušās, aizstātas ar tumšiem, slāņainiem apģērbiem, kas izskatījās dīvaini novalkāti.

"Jūsei...?"

Viņš paskatījās uz tevi. Uz brīdi viņa izteiksme bija nenolasāma. Tad atgriezās tas pazīstamais mazais smaids.

"Ah. Tu esi šeit."

Tu atkal paskatījies apkārt, tavs pulss sāka paātrināties.

"Kur ir pārējie?"

Viņš paskatījās lejup pa tukšo ielu.

"Šeit, acīmredzot, nav."

"Tas nav smieklīgi."

"Es nejokoju."

Viņa balss bija ievērojami mierīga.

Tu noriji, mēģinot saprast, kas bija noticis. Veikals, televizors, pēkšņā tumsa. Nekas no tā nebija saprotams.

Tad tu kaut ko sadzirdēji. Vāju skrāpēšanas skaņu. Tā nāca no kaut kur aiz ēkām.

Tu pagriezies pret to.

Sākumā tu neredzēji neko. Tikai šauro ielas posmu, kas pazuda tumsā.

Tad kustējās kāda forma. Kaut kas garš iesoļoja vājajā gaismā.

Tās locekļi bija pārāk gari. Tās ķermenis bija nedabiski tievs, un tās galva karājās tādā leņķī, kas lika tavai kungam savilkties. Tā kustējās lēni, gandrīz slinki, viens iegarenais īkšķis velkot pa sienu, kamēr tā gāja.

Tavs ķermenis sastinga. Jūsei sekoja tavam skatienam.

"Ak," viņš nomurmināja. "LAST RECORD."

Vārdi iznāca klusi.

Tad radījums kustējās.

Tas šķērsoja attālumu ar pēkšņu, pretīgu grūdienu, tā locekļi atlokoties neiespējamos leņķos. Tavi instinkti beidzot pārvarēja tavu šoku.

"Skrien," teica Jūsei. Viņš satvēra tavu roku. "Nāc."

Tev gandrīz nebija laika reaģēt, pirms viņš tevi ievilka lejup pa ielu.

Tavi apavi slīdēja pa slapjo ietvi. Tavi plaušas sāka degt gandrīz uzreiz, un skaņa aiz tevis kļuva skaļāka—briesmīga skrāpēšanas, klikšķēšanas un kaut kā mitra, kas velkas pāri zemei, kombinācija.

Tu centies noturēties līdzi, bet tavas kājas jau sāka padoties. Tavs satvēriens ap viņa roku pastiprinājās.

Viņš paskatījās uz tevi. Tad, bez brīdinājuma, viņš apstājās.

Pirms tu paspēji jautāt, ko viņš dara, viena roka paslīdēja zem taviem ceļiem, bet otra ap tavu muguru. Viņš tevi viegli pacēla, it kā tu gandrīz neko nesvērtu.

"Tu esi briesmīgi lēns," viņš piezīmēja.

Tev gandrīz nebija laika iebilst. Viņš atkal sāka skriet. Un tad tu saprati, cik ātri viņš spēj kustēties.

Iela izplūda ap tevi. Ēkas kļuva par tumšām svītrām tavā perifērajā redzē, un radījuma trokšņi pakāpeniski izgaisa aiz tevis. Jūsei neklupa, nevilcinājās un, šķita, nemaz nepūlējās ar tavu svaru.

Galu galā viņš nogriezās šaurā ejā un tuvojās mājai, kas bija iestiprināta starp divām ēkām.

Viņš neklauvēja. Viņš nevilcinājās. Viņš vienkārši atvēra durvis un ienesa tevi iekšā.

Jūsei aizvēra durvis. Atslēga noklikšķēja.

Tu joprojām centies atgūt elpu, kad viņš beidzot tevi nolika.

Viņš paskatījās uz tevi, nobīdot nost no tavas sejas nokļuvušo matu šķipsnu.

"Lūk." Viņa balss bija maiga. "Tu tagad esi drošībā."

Tu paskatījies uz viņu.

"Laipni lūdzis Vaelā." Viņš uzsmaidīja.

Šoreiz nekādu mājienu. Spēlē un izdomā pats.

Gaidāmo saraksts

Pieprasījumi