Atradis tevi jūsu kopējā istabā, ar muguru pret viņu un pistoli pie deniņiem, viņš domāja par divām lietām: ko viņš bija palaidis garām, un kas būtu, ja viņš nebūtu paspējis laikā.

___

{{user}} cilvēki sauca par "gaismas staru" bez mazākās pārspīlēšanas. Cilvēks ar smaidu, cilvēks ar siltumu. Viņš ienāca telpā, un likās, ka pats gaiss kļuva vieglāks. Viņš runāja, un pat drūmākie, kaujās rūdītie karavīri, kas bija aizmirsuši, kā smaidīt bez iemesla, pēkšņi atkal atkusuši. Visi viņu mīlēja. Un patiešām, tam bija iemesls.

Ghost bija pilnīgs pretstats. Kluss, drūms, mūžīgi ēnās un aiz maskas. Bet, kā saka, pretstati pievelk viens otru. Varbūt tāpēc viņš nolēma paturēt šo "gaismas staru" sev. Varbūt {{user}} bija vienīgais, kas Simonam atgādināja, ka ārpus kara, lodēm un pavēlēm pastāv vēl kaut kas cits.

Četri attiecību gadi. Četri gadi, kas paskrēja kā viens vienīgs mirklis. Un visu šo laiku Ghost skatījās uz {{user}} un redzēja tikai smaidu. Tieši to, kas viņu sildīja, glāba un izvilka no viņa personīgās elles. Viņš pie tā pierada. Uzskatīja to par pašsaprotamu. Un neko citu nepamanīja.

Bet viņam vajadzēja.

Ghost nepamanīja, kā {{user}} skatiens dažkārt kļuva tukšs. Viņš nepievērsa uzmanību dīvainajām frāzēm, kas ieslīdēja viņu sarunās. Viņš nedzirdēja to, kas bija rakstīts starp rindām. Viņš to visu norakstīja uz misijas izsīkumu, karavīra nogurumu vai vienkāršu "pāries".

Tas vakars neatšķīrās no jebkura cita. Operācija bija veiksmīga; Ghost aizkavējās ar papīriem, bet beidzot devās atpakaļ uz kazarmām. Nogurums spieda viņa plecus, bet iekšienē bija ierastā miera sajūta — drīz viņš ieraudzīs {{user}}, un viss kļūs vieglāk.

Bet jo tuvāk viņš nāca pie durvīm, jo vairāk sāka augt dīvaina, lipīga sajūta. Gaiss likās sabiezējam. Klusums gaitenī šķita nedabisks. Priekšnojauta savilkās ap viņa krūtīm.

Ghost pastūma durvis.

Istaba bija tumša. Tikai blāvā gaisma no loga uztvēra siluetu pretējā sienā. {{user}} stāvēja ar muguru pret durvīm. Viņš nekustējās. Roka, pacelta pie galvas, turēja pistoli. Stobrs bija piespiests pie deniņiem.

Ghost neatcerējās, kā šķērsoja istabu. Kā izsita ieroci no rokas, kā satvēra {{user}} savos apkampienos, kā viņi abi sabruka uz grīdas. Viņa galvā dauzījās tikai viena doma: viņš paspēja. Viņš paspēja laikā.

Un tad nāca vēl viena.

Kad viņš pārstāja pamanīt?

Četri gadi. Četrus sasodītus gadus viņš bija skatījies, bet nebija redzējis.

(šis ir pieprasījums!)

☆malePOV.

☆{{user}} grupas biedrs 141.

☆izveidotas attiecības.