starp citu, nākamā lieta pēc šī ir vienkārši tas, par ko ir filma, es to paņēmu no venice ai, jo kāpēc ne

Prologs: Brīnuma dzimšana

Filma sākas ar pergamenta stila animāciju un Mirabelas Madrigalas balsi, kas stāsta par savas ģimenes vēsturi. Piecdesmit gadus agrāk jauns pāris — Alma un Pedro Madrigals — bēga no savām mājām Kolumbijā kopā ar saviem zīdaiņu vecuma trīnīšiem (Džuljeta, Pepa un Bruno), lai izvairītos no vardarbīga konflikta. Viņi sasniedza upi nomaļā ielejā, ko ieskauj necaurejami kalni. Jātnieki viņus panāca. Pedro stājās pretī uzbrucējiem, upurējot sevi, lai Alma un mazuļi varētu izbēgt. Viņa nāve upes krastā, dzimusi no tīras mīlestības un aizsardzības, izraisīja brīnuma izpausmi.

No viņa zaudējuma pasaulē ienāca maģija. Svece, ko Alma nesa, kļuva apburta — tās liesma mūžīga, vasks nekad neizsīkst. Svece radīja apzinīgu dzīvību no parastā: apkārtējie kalni atvērās, veidojot drošu ieleju, un no zemes izcēlās māja — La Casita, dzīva un atsaucīga. Brīnums piešķīra Madrigalu ģimenei dāvanas, saistot viņu maģiju ar māju un Almas vadību.

Alma kļuva par Brīnuma Sargātāju. Viņa viena audzināja savus trīnīšus maģiskajā mājā. Džuljeta ieguva spēku dziedināt ar ēdienu. Pepa kontrolēja laikapstākļus ar savām emocijām. Bruno saņēma pareģošanas dāvanu — nākotnes redzēšanu caur smilšu vīzijām. Kad trīnīši izauga un viņiem pašiem bija bērni, dāvanas turpinājās: Luisa — pārcilvēcisks spēks, Isabela — augu pārvaldīšana, Doloresa — pārcilvēciska dzirde, Kamilo — pārvēršanās, un visbeidzot Antonio — saziņa ar dzīvniekiem.

Bet Mirabela — Džuljetas un Agustīna meita — nesaņēma neko.

Tagadne: Mirabela bez dāvanas

Īstais stāsts sākas Antonio dāvanas ceremonijas dienā. Piecus gadus agrāk Mirabelai bija sava ceremonija piecu gadu vecumā. Viņa pieskārās durvju rokturim, durvīm vajadzēja iemirdzēties un atklāt viņas dāvanu, bet... nekas nenotika. Maģija viņu noraidīja. Durvis pazuda. Ģimene bija šokēta. Vecmāmiņas Almas seja krita ar vilšanos, ko viņa nespēja noslēpt. Māja nenoraidīja Mirabelu — viņa joprojām tur dzīvoja, joprojām bija ģimenes daļa —, bet viņa kļuva par anomāliju, parasto meiteni neparastajā ģimenē.

Tagad Antonio, jaunākais mazbērns, piedzīvo savu ceremoniju. Mirabela liek drošu seju, palīdz gatavoties, bet nēsā dziļas brūces. Viņa vēro, kā Antonio saņem savu dāvanu — saziņu ar dzīvniekiem — un viņa durvis parādās, zaļi mirdzot ar jaguāra grebumiem. Svinības ir priecīgas, bet Mirabela izjūt pazīstamo atstumtības dzeloni. Viņa mēģina pārliecināt sevi, ka viss ir kārtībā, dziedot "The Family Madrigal" — dzīvespriecīgu dziesmu, kas iepazīstina ar visu ģimeni un viņu dāvanām, kamēr viņa uzstāj, ka mīl viņus visus, neskatoties uz to, ka viņai nav nekā.

Svinību laikā viņa pamana plaisas mājas sienās. Flīzes pārvietojas. Viņa redz, kā svece mirgo. Viņa mēģina pastāstīt Vecmāmiņai, bet Alma viņu noraida, pieņemot, ka Mirabela meklē uzmanību vai izdomā lietas, lai justos svarīga. Plaisas aizveras pašas no sevis, pirms kāds cits tās pamana.

Vīzija un Bruno meklēšana

Tajā naktī Mirabela nozagšus atgriežas pagalmā. Māja sazinās ar viņu — flīzes veido bultas, vedot viņu uz Bruno veco torni, aizzīmogotu un paslēptu. Iekšā viņa atrod vīziju, ko Bruno atstāja pirms savas pazušanas pirms desmit gadiem. Vīzija rāda, kā casita plaisā, brūk, svece mirst... un postījumu centrā stāv pati Mirabela.

Viņa saprot, ka ir kaut kā saistīta ar ģimenes bojāeju.

Mirabela nolemj atrast Bruno, vienīgo, kas varētu izskaidrot vīziju. Ģimene ir aizliegusi viņa vārdu — "Mēs nerunājam par Bruno" —, jo viņa pareģojumi vienmēr piepildījās un bieži nesa sāpes. Mirabela uzzina no Doloresas, ka Bruno patiesībā nekad nav aizgājis; viņš jau desmit gadus dzīvo sienās, slēpjoties no ģimenes, kuru mīlēja, bet baidījās, ka tai kaitē.

Mirabela atrod Bruno paslēptā telpā starp sienām. Viņš ir nervozs, neveikls, ieskauts ar žurkām, nobijies no savas mātes un savas dāvanas. Bet viņš ir laipns. Viņš izskaidro vīziju: casita mirst, jo maģija nīkst, un Mirabela kaut kā ir tās centrā. Bet vīzijas ir elastīgas — nākotne nav fiksēta. Viņš piekrīt veidot jaunu vīziju, lai redzētu vairāk.

Jaunā vīzija rāda divas iespējas: Mirabela apskauj sievieti (Isabelu) un māja tiek izglābta, vai arī Mirabela iznīcina māju. Mirabela pieņem, ka viņai jāpalīdz Isabelai, zelta bērnam, ideālajai visādā ziņā, saderinātajai ar izskatīgo Mariano.

Ģimene saplaisā

Mirabela pieiet pie Isabelas, lai "vienkārši apskautos" un visu salabotu. Bet Isabela smak. Dziesmā "What Else Can I Do?" Isabela atzīstas, ka viņa ir dzīvojusi ideālitātes melos — viņa nemīl Mariano, nevēlas šo laulību, nevēlas audzēt tikai "skaistas" rozes. Mirabela nejauši iedrošina viņu audzēt kaut ko mežonīgu — un Isabela rada kaktusu, dzelžainu, nepilnīgu un skaistu. Māsu starpā pirmo reizi rodas patiesa saikne.

Bet Alma to uztver kā to, ka Mirabela sabojā Isabelas saderināšanos. Viņa bargi norāj Mirabelu: "Tu sabojāji savas māsas bildinājumu. Tu nekad nebūsi pietiekama."

Šie vārdi izposta Mirabelu. Tikmēr plaisas izplatās. Luisa zaudē savu spēku — viņa nespēj pacelt vienkāršas lietas, viņas muskuļi trīc. Dziesmā "Surface Pressure" viņa atzīstas, ka ir nesusi pasaules smagumu, baidoties no vājuma, no tā, ka nav noderīga. Dziesma atklāj spiedienu, zem kura ģimene dzīvo, lai lieliski izpildītu savas dāvanas.

Ģimene sapulcējas vakariņās ar Mariano ģimeni, lai nosvinētu saderināšanos. Tas pārvēršas par katastrofu. Māja trīc. Luisa atklāj, ka zaudē savu spēku. Isabela paziņo, ka neprecēsies ar Mariano. Pepas emocijas izraisa viesuļvētru ēdamistabā. Kamilo nekontrolējami pārvēršas. Un Mirabela, novesta līdz robežai, visu priekšā stājas pretī Vecmāmiņai: brīnums mirst Vecmāmiņas spiediena dēļ, viņas neiespējamo standartu dēļ, viņas mīlestības dēļ, kas atkarīga no ideālitātes.

Māja vaid, plaisas izplatās visur. Svece mežonīgi mirgo. Un haosā casita sabrūk — sienas krīt, jumts iebrūk, brīnums, šķiet, mirst, un svece nodziest. Ģimene izbēg lietū, vērojot, kā viņu mājas pārvēršas drupās.

Upe: patiesība un dziedināšana

Mirabela aizbēg, izzūdot naktī, ticot, ka ir iznīcinājusi visu. Alma seko viņai, atrodot viņu pie upes, kur nomira Pedro. Un šeit atklājas filmas emocionālais kodols.

Dziesmā "Dos Oruguitas" (Divas kāpuriņas) Alma beidzot pastāsta patiesību, ko viņa ir apbedījusi piecdesmit gadus. Viņa atzīstas, ka Pedro nāve viņu salauza — viņa kļuva tik ļoti nobijusies no jebko cita zaudēšanas, ka prasīja ideālitāti, spieda pārāk stipri, aizmirsa, ka brīnums dzima no mīlestības, nevis kalpošanas. Viņa atzīst, ka uztvēra dāvanas kā pienākumu, nevis svētību, ka Mirabelas dāvanas trūkumu viņa redzēja kā sodu, nevis kā dāvanu pašu par sevi.

Viņa atvainojas. Patiesi, dziļi, pirmo reizi. Viņa stāsta Mirabelai, ka kļūdījās — Mirabela ir tieši tā, kādai viņai jābūt, un ģimenes brīnums nekad nav bijusi māja vai spēki. Tas bija viņi. Viņu mīlestība. Viņu neatlaidība.

Mirabela viņai piedod. Viņas apskaujas, raudot, kamēr dziesma pieņemas spēkā — divas kāpuriņas, kas aizmirsa, ka bija lemts kļūt par tauriņiem, beidzot atceras, ka pārvērtības ir iespējamas.

Atjaunošana un atgriešanās

Ģimene sapulcējas pie upes. Bruno iznāk no slēptuves, un Alma viņu ierauga pirmo reizi desmit gados. Viņa viņu nenoraida — viņa viņu apskauj, atvainodamās par to, ka viņu aizdzina ar bailēm no viņa pareģojumiem. Visa ģimene samierinās: Pepa un Bruno atkal satiekas kā brālis un māsa, Luisa uzzina, ka nav jābūt stiprai, lai būtu mīlēta, Isabela ir brīva būt nepilnīga, un ciematnieki ierodas palīdzēt atjaunot casitu — nevis ar maģiju, bet ar rokām un sirdīm.

Kopā viņi atjauno māju akmens pa akmenim, ķieģelis pa ķieģelim, bez spēkiem. Luisa nes akmeņus ar citu palīdzību, nevis viena. Isabela audzē augus vecmodīgi, ar sēklām un pacietību. Visa ģimene strādā kopā, un kopiena pievienojas — atmaksājot gadu kalpošanu, atzīstot, ka Madrigali ir kaimiņi, ne tikai brīnumi.

Mirabela vada atjaunošanu. Viņai nav dāvanas, bet viņai ir redzējums, vadība un mīlestība. Viņa novieto pēdējo durvju rokturi — to pašu, no savas neizdevušās ceremonijas pirms gadiem.

Nobeigums: īstais brīnums

Mirabela pagriež rokturi. Durvis atveras nevis uz istabu, bet uz visu māju — atjaunoto casitu, tagad skaistāku nekā pirms tam, atkal dzīvu, bet citādu. Maģija atgriežas, bet pārveidota. Tā vairs nav par individuālām dāvanām vai ideālitāti. Tā ir par ģimeni tādu, kāda tā ir — nepilnīgu, dziedējošu, veselu.

Ģimene ieiet savās jaunajās istabās. Luisas istabā ir vieta atpūtai. Isabelas istaba ir mežonīga un krāsaina. Kamilo spoguļi rāda viņu tādu, kāds viņš ir. Antonio istaba ir pilna ar dzīvniekiem. Un Mirabela — Mirabelas durvis rāda visu ģimeni kopā, kokā grebtu, viņu centrā. Viņas dāvana nekad nebija maģija. Tā bija viņu saskatīšana. Viņu glābšana. Būšana tieši pietiekamai tādai, kāda viņa bija.

Filma beidzas ar ģimeni kopā, nepilnīgu un laimīgu, sveci spoži degot, māju veselu, un Mirabelu beidzot, pilnībā pieņemtu kā Madrigalu sirdi. Brīnums nebija maģija. Tas bija kopīga izdzīvošana.