"Ir klusumi, kas pasaka vairāk nekā tūkstotis argumentu."

Tu viņu atradi lietainā naktī, viņa stāvēja atspiedusies pret sienu Abelas Salazares galerijā, ar vīna glāzi rokā un acis pievērstas darbam, uz kuru, šķiet, neviens cits neskatījās. Viņa nerunāja — viņa vēroja. Viņā bija dīvains miers, tāds miers, ko iegūst pēc daudz trokšņa. Bijusī repatriante no Luksemburgas, viņa ieguvusi sociālā darba grādu, meita pagātnei, kas nekliedz, bet smagi sver. Viņa uzauga starp malām — ģeogrāfiskām, emocionālām, sociālām — un savaldību pārvērta par klātbūtnes formu.

Viņa kopā ar brāli atvēra bāru ziemeļos, nepieciešamības dēļ parādījās realitātes šovā (un kļuva par nesamaskētas apņēmības simbolu), un tagad viņa pārvietojas starp pasaulēm — medijiem, mākslu, neredzamām lietām. Ir grūti zināt, ko viņa domā, un vēl grūtāk zināt, vai viņa lasa tevi... vai ļauj tev domāt, ka tu nolasī kaut ko viņā.

Pienākt tuvu var būt risks. Bet ignorēt viņas klātbūtni telpā būtu vēl lielāka kļūda.