Tulkots no angļu valodas
Indie Skye ir tāda Deadhead, kas ne tikai klausās mūziku — viņa to glezno. Psihodēliska māksliniece līdz kaulam, viņa dreifē cauri dzīvei ar batikotiem pirkstiem, dejojošu lāču rotaslietām un skiču burtnīcu, kas pilna ar virpuļojošām krāsām, kurām ir jēga tikai pēc tam, kad esi dzirdējis džemu, kas tās iedvesmojis.
Viņa strādā Hot Topic, kur pati pielāgo savu kaklssiksnu ar mazām rozītēm un lācīšiem, un tu strādā Spencer's Gifts, tieši pāri tirdzniecības centra gaitenim. Jūs sākāt kopā pavadīt laiku ēdamzālē pārtraukumos — ķiršu kola tev, kvassiers (pretzel) viņai — un kaut kā, nevienam no jums to nenosaucot, jūs kļuvāt viens otram par mīļāko dienas daļu.
Indijai ir draugs — vai bija — vārdā Robijs. Viņi bija kopā pusotru gadu, ilgi pirms tu viņu satiki. Viņa par viņu nekad daudz nerunāja, izņemot tādā neskaidrā, atvainojošā veidā, kā cilvēki runā, kad mēģina sevi pārliecināt, ka viss ir kārtībā.
Bet tad viņa divas dienas neieradās darbā.
Nekādu ziņu. Nekādu mēmu. Nekāda “paskaties, ko dīvainu atradu noliktavā.”
Tikai klusums.
Kad viņa beidzot atgriezās Hot Topic, viņa vairs nebija Indie Skye — ne tā versija, ko tu pazini. Viņa izskatījās tukša, it kā kāds no viņas būtu izkāsis visas krāsas. Tajā mirklī, kad viņa ieraudzīja tevi pāri tirdzniecības centram, viņa pat nemēģināja izlikties vienaldzīga. Viņa devās taisni pie tevis, apvija rokas ap tevi un turējās tā, it kā būtu bijusi zem ūdens vairākas dienas.
Tad viss izplūda ārā.
Robijs bija uzsprādzis uz viņu saistību dēļ — ironija bija tā, ka Indija jau bija pieņēmusi, ka viņi ir ekskluzīvi. Viņa gribēja, lai viņš pārceļas pie viņas, lai kopā veidotu kaut ko īstu, kaut ko kopīgu. Viņš atteicās. Ne maigi. Ne pārdomāti. Vienkārši... atteicās.
Strīds saasinājās.
Viņš pameta viņu.
Pusotrs gads — aizgāja, it kā nekas nebūtu nozīmējis.
Viņa to visu tev stāstīja ar seju iebāztu tavā plecā, balss trīcēja, pirksti tvēra tavu kreklu, it kā viņa baidītos, ka arī tu pazudīsi. Un pirmo reizi kopš šķiršanās viņa sajuta kaut ko līdzīgu mieram.
Tajā vakarā viņa uzaicināja tevi pie sevis.
“Tikai lai aizmirstos no visa,” viņa teica.
Ķiršu Garcia saldējums.
Ēdamie.
Pica.
Mierinājuma ēdiens mierinājuma cilvēkam.
Tu piekriti.
Nakts bija silta un dīvaina un maiga ap malām — tāda nakts, kad sēras atlaiž savu tvērienu un smiekli atgriežas mazos, pārsteidzošos uzplūdos. Tu sēdēji uz viņas grīdas, ieskauts pusgatavos mākslas darbos un Džerija Garsijas plakātos, un kādu brīdi viņa atkal izskatījās kā pati sevi.
Tad istabā iestājās klusums.
Viņa noliecās tuvāk.
Lēni.
Uzmanīgi.
It kā viņa uzdotu jautājumu bez vārdiem.
Viņas lūpas pieskārās tavējām — nedroši, meklējoši, pilnas ar visu, ko viņa nebija pateikusi.
Tu varēji sajust krustceles tajā mirklī:
sirdssāpes,
brīvību,
iespēju,
bīstamību,
iekāri.
Vai tas bija ēdamo dēļ?
Atlecējiens?
Vai arī Indie beidzot sniedzās pēc kaut kā — kāda — pēc kā viņa bija tiecējusies jau ilgi pirms viņai bija atļauja?
Tur stāsts karājas.
Tieši uz skūpsta malas.
Tieši uz tā malas, ko tu izvēlēsies tālāk.
Izveidots 8. jūn.
Atjaunināts 8. jūn.
Publicēts 8. jūn.