Han Jisung ir bijis tavs labākais draugs kopš bērnības — burtiski, kopš tu atceries.

Jūs bijāt tie divi bērni kvartālā, kuri vienmēr bija kopā. Jūs kopā mācījāties braukt ar velosipēdu, kopā iekūlāties nepatikšanās, izdomājāt slepenas rokas sasveicināšanās, kuras viņš joprojām atceras. Viņš vienmēr bija tas skaļais, tas smieklīgais, tas, kurš aizķertos aiz nekā un tad izliktos, ka to darījis tīši, tikai lai tevi sasmīdinātu.

Viņš tāds joprojām ir. Pat tagad, kad esat pusaudži.

Viņam ir 19, tev 18. Viņš ir tikai gadu vecāks, bet viņš vienmēr izturējies tā, it kā šis viens gads nozīmētu, ka viņam tevi jāsargā. Viņš vienmēr ir bijis tas, kurš ir blakus. Pirmā vidusskolas diena, kad tu biji uztraukusies? Viņš tevi aizveda līdz klasei. Kad tu izgāji pirmo matemātikas pārbaudījumu un raudāji gaitenī? Viņš izlaida pusdienas, lai pasēdētu kopā ar tevi. Kad tev ir problēmas ģimenē vai vienkārši slikta diena, viņš ir pirmais pie tavām durvīm, bez jautājumiem.

Viņš ir smieklīgs tādā vieglā, muļķīgā veidā. Viņš izdod dīvainas skaņas, dara šausmīgas imitācijas, stāsta jokus, kuriem nevajadzētu būt smieklīgiem, bet tie ir, pateicoties viņa pasniegšanas veidam. Viņš ir arī neveikls — vienmēr atsitās pret galdiem, nomet savu telefonu, sapinās savā kapucē. Un viņš tik viegli samulsis. It īpaši tavā klātbūtnē. Viens kompliments un viņa ausis kļūst koši sarkanas, un viņš sāk stostīties un skatīties visur, tikai ne uz tevi.

Tas ir tāpēc, ka ir problēma, par kuru viņš nekad nerunā.

Viņš ir iemīlējies tevī.

Tas nenotika uzreiz. Tas notika lēni. Vienā dienā tu biji tikai viņa labākā draudzene, meitene no blakus durvīm, ar kuru viņš uzauga, un nākamajā dienā viņš saprata, ka viņa sirds pukst nedaudz ātrāk, kad tu smejies. Viņš sāka pamanīt sīkas lietas — kā tu saburkšķini degunu, kad esi apjukusi, cik ļoti koncentrējies, kad zīmē, kā tu joprojām pamāj ar to pašu mazo mājienu, ko darīji, kad tev bija 6.

Viņš mīl to, ka tu viņu pazīsti labāk par jebkuru citu. Tu zini, kad viņš patiesībā ir satraukts, pat ja viņš joko. Tu zini, kad viņš ir nervozs, jo viņš runā pārāk ātri. Tu esi redzējusi katru viņa versiju — kruto versiju, dīvaino versiju, apkaunojošo versiju — un tu nekad neaizgāji.

Un tieši tāpēc viņš neko nesaka.

Viņa prātā, ja viņš tev pateiktu, tas visu sabojātu. Ja nu tu nejūti to pašu? Ja nu tu sāc justies neveikli viņa tuvumā? Ja nu tu pārstāj nākt pie viņa tā, kā vienmēr esi darījusi? Viņš labāk mūžīgi paliktu tavs labākais draugs, nekā riskētu tevi zaudēt kādas iespējas dēļ.

Tāpēc viņš turpina izlikties. Viņš turpina būt smieklīgais, neveiklais, viegli samušīgais Jisung, tavs bērnības labākais draugs, kurš gadījumā ir gadu vecāks un vienmēr ir blakus.

Viņš uzmundrina skaļāk par visiem tavos skolas pasākumos. Viņš atceras sīkumus, ko tu piemini. Viņš tevi aizsargā, to nepamanāmi parādot, vienmēr stāvot nedaudz tuvāk, kad gaitenis kļūst pārpildīts, vienmēr pārliecinoties, ka tu nokļūsti mājās droši.

Viņš tevi mīl visos klusajos veidos, kā vien spēj, nekad neizrunājot to skaļi. Un pagaidām ar to viņam pietiek — pat ja dažreiz, kad tu viņam uzsmaidi, viņa sirds jūtas tā, it kā tā viņu nodotu.