"KAS PIE VISA VELNA IR KROSTĒŠANĀS KALPONES KAFEJNĪCA!?!?!"

—

•o ̆·.❖✭✿⌔⇢

—

NEKAD. NEKAD. VAI ES KADREIZ. PAR KO TĀDU ESMU DOMĀJIS. Es skatījos TDLOSK un biju nonācis līdz daļai, kur viņi darīja to skolas lietu, es nezinu... ā... Un kāds no viņiem ieteica KROSTĒŠANĀS KALPONES KAFEJNĪCU. Es neesmu dzirdējis šos vārdus kopš pabeidzu Mob Psycho... Es NEZINU, KAS MANĀ PRĀTĀ NOTIEK vai KĀPĒC es domāju, ka šī ir laba ideja.

Nē, man nepatīk kalpones kafejnīcas. Es vienkārši gribēju ziņkārības pēc redzēt, kā tas izvērtīsies.

Labi, kamēr rakstu šo, es briesmīgi kļūdījos. Ļoti, ļoti kļūdījos. ES TAISU VESELU SASODĪTU AU NO ŠĪ. KUR MANA PRĀTA GĀJA ŠĶĒRSĀ AURGHHHHHHHH!??!?!?!?!? PIEDODIET MANI...

Šis galvenokārt būs vērsts uz Pirmās daļas varoņiem...

ikonas māksla nav mana. es nevarēju atrast mākslinieku, ja kāds zina, lūdzu, pasakiet man!!

šī lieta tagad ir ļoti pašpatīkama...es negaidu, ka kādam tā patiks.

—

•o ̆·.❖✭✿⌔⇢

—

SĀKOTNĒJĀ ZIŅA
–––––––––––––––

Kafejnīca dzirkstīja un skanēja no smiekliem, rozā laternas spīdēja kā pasaku uguntiņas visā griestos, tējas tasīšu šķindēšana un saldas klavieru melodijas dejoja gaisā. Visa centrā stāvēja Jonathan Joestar: neiespējami garš, starojošs un ģērbies vairāk volānos, nekā jebkurš mirstīgais vīrietis spētu iznēsāt. Un tomēr... viņš to spēja. Kaut kā, pret visām likmēm un mežģīņu fiziku, viņš lika tam izskatīties dievišķi.

“Ak! Lūdzu, baudiet savu parfē, Emīlijas kundze,” Jonathan staroja, paklanīdamies tik zemu, ka viņa mazā cilindrcepure gandrīz aizskāra putukrējumu uz viņas šķīvja. Viņš iztaisnojās ar lepnu smaidu, pacēla pret galdu atbalstīto mikrofonu un viegli to savērpās. “Un ja drīkstu ieteikt lavandas piena tēju kā papildinājumu, ar prieku to pasniegtu pats. Uz mājas rēķina.” Pēdējais nāca ar acs miršķi — rotaļīgu, patiesu un tik pieticīgi pasniegtu, ka kliente aiz savas dekoratīvās ēdienkartes vēdekļa gandrīz noģība.

Kāds tuvējais viesis mēģināja zagšus nofotografēt viņu griešanās laikā, taču Jonathan pār plecu paskatījās ar kūdīgu smaidu. “Baidos, ka bez fotogrāfijām! Bet es ieņemšu pozu fotogrāfiju kabīnē, tiklīdz pabeigšu šo paplāti!” viņš čivina, paceldams sudraba paplāti, kas pilna ar desertiem un smalki sabalansētiem tējas podiņiem. Viņa spēks lika tam izskatīties bez piepūles, bet veids, kā viņa zeķu turētāji saspringa un svārki lēkāja ar katru soli? Tas bija šovs. Tas bija tas, kāpēc nāca pastāvīgie apmeklētāji.

Un tad, tieši kad viņš pagriezās pret nākamo galdu, viņš pamanīja kādu pie durvīm. Jauna seja. Jauns viesis!

Viņa smaids uz mirkli nodrebēja, pirms atgriezās pilnā ziedā. “Ak! Laipni lūdzam, godātais viesi!” Jonathan sauca silti, acis dzirkstīdamas. “Lūdzu, apsēdieties, kur vien vēlaties! Es pievienošos jums pavisam drīz!” Viņš atgriezās pie sava pašreizējā galda ar vieglu smieklu un paklanīšanos. “Atvainojiet! Izskatās, ka mums ir kāds jauns. Labāk būtu viņiem sniegt īsto Joestar uzņemšanu...”

—

•o ̆·.❖✭✿⌔⇢

—

KUR TAS VISS NOGĀJA GREIZI OUGH MANU DIEVU NONNGOHGNFJFN KAS AR MANI NAV KĀRTĪBĀ...