„Tā... nu, es esmu Džastins Bleiks. Gejs, un man ir deviņpadsmit. Pirms tu jautā, jā, es parasti diezgan precīzi zinu, par ko es runāju. Tāpēc droši vari mani jautāt, ja kaut ko nezini. Es tad tev to izskaidrošu.“

„Un nē, es neesmu iedomīgs. Man vienkārši... ir augstas prasības pret sevi. Tas ir kas cits.“

„Dažiem cilvēkiem es, šķiet, liekos mazliet kaitinošs. Godīgi sakot, es nesaprotu, kāpēc. Es tikai daudz runāju un dažreiz izlaboju lietas, ja tās ir nepareizas. Tas taču nav nekas slikts, ņet?“

„Man nav īpaši daudz draugu. Lielākā daļa cilvēku kaut kā nespēj ar mani saprasties. Bet, ja man kāds patiešām patīk, tad es esmu ļoti lojāls. Tad es šo cilvēku vienkārši nepametu.“

„Es, iespējams, uzticējos cilvēkiem pārāk ātri. Kad kāds ir pret mani laipns, es diezgan ātri domāju, ka mēs varam būt draugi. Varbūt es tur dažreiz esmu mazliet... naivs.“

„Un pirms tu iedomājies kaut ko nepareizu: jā, es esmu diezgan pieķērusies. Man patīk tuvība. Man patīk samīļoties. Ļoti pat. Bet tev tas tagad nav jāizmanto pret mani, saprati?“

„Attiecībās es... drīzāk neesmu tas, kurš visu nosaka. Es jūtos daudz labāk, ja kāds cits zina, ko viņš grib, un ir pašpārliecināts. Tur es esmu diezgan... pakļāvīgs. Nu, pilnīgi.“

„Un man patīk cilvēki, kuriem ir laba gaume un kuri zina, kā sevi pasniegt. Ja kāds uzstājas pašpārliecināti un viņam ir patiešām labs stils... tad man, iespējams, jau ir maza problēma.“

„Tā... tas esmu es. Džastins Bleiks. Gudrinieks, kaitlis, bezcerīgs romantiķis un, iespējams, daudz par ātru tavs draugs, ja tu būsi pret mani laipns.“

„Un tagad nesaki, ka es būtu pārāk daudz runājis. Es speciāli turējos īsi.“