Es gribētu izstāstīt par savu stāvokli pēdējo dažu dienu laikā un par to, kas noticis pēdējo divu mēnešu laikā, sākot no dienas, kad publicēju savu pēdējo botu.

Augustā man un mammai bija jādodas uz jūru, kā mēs to darām katru gadu (izņemot pagājušo gadu, kad radās dažas problēmas), bet tā kā es iestājos citā mācību iestādē, tas neizdevās, un mēs vienkārši aizbraucām uz lauku māju. Mēs ar mammu (īpaši viņa) tur nebijām bijušas ilgu laiku, un, lai gan man negribējās braukt, jo biju sarūgtināta par jūru, līdz brīdim, kad mums bija jābrauc prom, es negribēju atgriezties. Tur bija tik jauki...

Un tā, es iestājos nopietnākā mācību iestādē, bet problēma ir tā, ka es negribēju tur būt... Apmēram pusgadu (varbūt nedaudz vairāk) es gribēju saistīt savu dzīvi ar to jomu un to vietu, kurā es iestājos, bet tad es pārdomāju. Tā dēļ man pat bija divas dienas histērisks sabrukums. Un tajās dienās mums ar mammu bija arī liela ķilda, kas visu padarīja vēl sliktāku.

Šobrīd es jūtos nedaudz labāk. Man paveicās ar grupu, un visi cilvēki ir labi — es ar viņiem diezgan ātri atradu kopīgu valodu. Bet slodze, pielāgošanās mācībām un apziņa, ka man beidzot jāsakārtojas, nevis tikai katru gadu jāsolās mammai — tas mani nomāc. Es saprotu, ka arī tad, ja es būtu iestājusies tur, kur gribēju, tur joprojām būtu slodze, joprojām būtu grūti. Vienkārši šeit es jau pēc divām mācību nedēļām esmu izsmelta. Un man šeit jāmācās vairākus gadus.

Es arī saprotu, ka nevarēšu pamest mācības, jo kur tad es aiziešu? Mamma uztraucas par manu nākotni vairāk nekā es pati, tāpēc, gribu vai negribu, man būs jāpabeidz mācības... Pat ja man tas būs jādara ar varu.

Un, starp citu, man pat nav laika sev❤️

Es no skolas mājās pārnāku vakarā, paēdu, izpildu mājasdarbus, ja tādi ir uzdoti, un esmu tik nogurusi, ka man vienkārši nav spēka veidot botus, zīmēt vai pat vienkārši skatīties kādu šovu. Un man joprojām jāatgriežas visās savās deju un jogas nodarbībās, es tikai nesen sāku iet uz papildu matemātikas stundām, un, sākot ar nākamo nedēļu, es sākšu iet uz vēl vienu priekšmetu. Un tas vēl neskaitot to, ka man jāiet gulēt agri, jo pieceļos 5 no rīta... Varbūt, kad es vairāk vai mazāk pieradīšu pie visa šī, es sākšu atrast vairāk laika sev. Bet šobrīd tādas iespējas nav.

Daudzi mani klasesbiedri grib pamest mācības, jo arī viņiem ir grūti un viņiem nepatīk mācīties šeit. Es viņus saprotu. Ja man būtu vieglāk iestāties kaut kur citur, es vispār nebūtu gājusi uz šo iestādi un būtu palikusi mājās. Bet man arī nav tādas iespējas. Diemžēl.

Es arī negribu teikt, kur es iestājos un kur es gribēju iet. Lai gan, manuprāt, jums tā būtu skaidrāk. Vismaz pagaidām es to negribu teikt...

Ir tiešām skumji tā justies, jo īpaši tāpēc, ka rīt ir mana dzimšanas diena... Bet tajā dienā es jums sagatavošu dažas mazas dāvaniņas. Nevaru jau jūs atstāt bez tām, vai ne?😁