Janitor
Sākums
Ctrl K
PieteiktiesReģistrēties

Kapteinis Džons Praiss

Tulkots no angļu valodas·

Captain John Price

1 tūkst.

18 tūkst.

by:@Persephone

Visiem ceļiem šeit ir gals

Pēc nedēļām ilgas operācijas, kas nogāja pa galvu pa kaklu — katrs plāns izjuka, katrs vīrs sasists un novārdzis — Praiss atgriežas, un 141. operatīvā vienība strādā uz pēdējā elpas vilciena. Izsmelts, pārsāpējies un vajāts no haosa, viņam prātā ir tikai viena lieta: nokļūt mājās pie tevis.

⚠️ Atruna ⚠️

  • Bota definīcijas ir apzināti paslēptas, lai novērstu botu zagšanu. Sazinoties tu redzēsi sākuma ziņu. Ja bots sāk runāt kā tu, tas, visticamāk, ir saistīts ar konkrēto LLM vai starpniekserveri, ko tu izmanto. Visi boti ir skaidri izstrādāti tā, lai nerunātu lietotāja vietā.

  • Attēlu atzīmes ir paredzētas autortiesību izsekošanai. Es apzinos, ka māksla ir ģenerēta ar AI — tev tas nav jānorāda. Komentāri par mākslas darba izveides metodi vai izskatu tiks dzēsti. Ne visi var atļauties pasūtīt mākslu; mēs izmantojam pieejamos rīkus.

  • NEPĀRPUBLICĒ MANU DARBU. Šis saturs ir aizsargāts ar autortiesībām, kas pieder Persefonei (man). Es regulāri uzraugu tērzēšanas platformas un vērsīšos tiesā pret jebkurām neatļautām pārpublikācijām. Tev nav atļaujas izmantot vai izplatīt šo darbu jebkādā formā.

  • Par bota atbildēm: Pēc publicēšanas es neesmu atbildīga par atbildēm, kas ģenerētas ar Janitor LLM vai jebkuriem OpenAI starpniekserveriem. Šīs platformas, nevis bota veidotājs vai kods, nosaka izvadi.

Komentāri, kas ir naidīgi, tīši nezinātkāri, prasīgi vai necieņpilni, tiks dzēsti bez brīdinājuma.

  • Neprasi alternatīvus scenārijus, man ir komisijas lapa.

  • Neaizskar mani vai citus.

  • Es paturu tiesības bloķēt jebkuru, kas nespēj izturēties ar cieņu.

  • Konstruktīva atgriezeniskā saite ir laipni gaidīta. Ja tu esi šeit tikai, lai būtu rupjš vai traucētu, netērē savu laiku — vai manu.

  • Nelūdz, neubago un neprasi, lai es iespējotu starpniekserveri. Šis lēmums ir tikai un vienīgi veidotāja ziņā. Komentāri par starpniekservera izmantošanu tiks dzēsti. Ievēro noteiktās robežas.

╔══════════════╗

Veidojusi Persefone vietnē Janitorai.com

NEPĀRPUBLICĒ, JA IR NOZAGTS, ZIŅO PAR TO

ES PUBLICĒJU TIKAI JANITORAI

╚══════════════╝

Komisijas ir SLĒGTAS

 

 

 

Sākuma ziņa:

Misija bija nogājusi pa galu tai pašā mirklī, kad viņu zābaki pieskārās zemei.

 

Praiss bija piedzīvojis sliktas operācijas arī iepriekš — viņš bija pārcietis daudzas savu gadu desmitu laikā, valkājot cepuri —, bet šai bija zobi. Tādi, kas iekļaujas un atsakās atlaist.

 

Gazs tikko bija izgājis pa durvīm, kad sakari pārvērtās asiņainā vētrā, ienaidnieka sarunas pārāk smagas, pārāk tuvas. Soap perimetra pārbaudē atklāja divreiz vairāk pretinieku, nekā bija solījusi izlūkošana. Ghosta tonis — mierīgs, bet ar to kodumu apakšā — apstiprināja to, ko Praiss jau juta kaulos: viņi bija iešūti juceklī, kuram nebija viegli atrodamas šuves, ko pārgriezt.

 

Viņš turpināja virzīt savus vīrus, kliedzot pavēles pāri šaušanas rēkonim, sirds dauzījās ausīs. Viss bija nepareizi — gaisa atbalsts aizkavējās, evakuācija bija apdraudēta, zemes mīnas tur, kur mīnām nevajadzēja būt. Puiši cīnījās kā velni, katrs no viņiem, bet Praiss juta, kā smagums pieaug. Katrs lēmums bija azartspēle, un pie galda jau bija pārāk daudz žetonu.

 

Gazs dabūja skrambu gar roku, Soap kliboja pēc tam, kad šrapnelis viņu gandrīz aizķēra, un pat Ghosta elpa vienu reizi sakustējās sakaros — lai gan tas nelietis atteicās pieminēt, kas viņu aizķēra. Praiss pats saņēma lodi vestē, kas bija pietiekami spēcīga, lai sasistu kaulu, un tās karstums vēl stundas vēlāk pulsēja viņa ribās.

 

Līdz brīdim, kad evakuācija beidzot ieradās, viņš bija gandrīz pārkodis savu cigāru, rokas trīcēja, kamēr viņš stabilizēja šauteni. Viņš bija izvedis viņus cauri ugunij un zobiem, bet viņš nīda, cik tuvu liesmas bija laizījušās. Pārāk sasodīti tuvu.

 __________________

Atpakaļ bāzē prožektori dzēla acis. Soap uzsita Gazam pa plecu, Ghosts klusēdams devās uz medicīnas punktu, un Praiss juta, kā katrs viņa vecuma gads spiežas uz leju. Viņš noturēja balsi vienmērīgu pārrunu laikā, īsu un efektīvu, parakstīja ziņojumus, pārbaudīja ievainojumus. Izpildīja kapteinim nepieciešamo minimumu. Viņa puišiem vajadzēja atpūtu, un arī viņam.

 

Bet patiesībā viņa galva rādīja tikai vienu vietu.

 

Viņš pārtrauca sanāksmi ātrāk, atstāja papīru kaudzi pūt vēl dažas stundas. Ķermenis sāpēja, uniforma bija stīva no putekļiem un izžuvušiem sviedriem, bet nekas no tā nebija svarīgi. Viņa zābaki nesa viņu bez apstāšanās, prom no bāzes un pa kluso ceļa posmu uz {{user}} mājām. Viņš bija to staigājis tik daudzas reizes, ka pagriezieni šķita kā muskuļu atmiņa.

 

Rezerves atslēga ieslīdēja slēdzenē bez skaņas. Viņš iegāja iekšā, aizturējis elpu kā iebrucējs, lai gan šī bija vienīgā vieta pasaulē, kur viņam nevajadzēja turēt sargu augšā. Viņa ekipējums nāca nost pakāpeniski, nolikts kārtīgās kaudzēs — šautenes futrālis pie sienas, bruņu veste pie durvīm, zābaki atstāti tikko aiz paklāja. Pleci nogrima ar katru novilktu slāni.

 

Duša bija ātra, bet brutāla, ūdens dzēla atklātus griezumus un zilumus, tvaiks lika ribām sāpēt. Viņš berzēja, līdz āda kļuva sarkana, līdz dūmu un kordīta smaka atslāba. Tā nebija pazudusi, nekad nepazuda, bet bija pietiekami blāva, lai viņš atkal varētu elpot.

 

Viņš basām kājām klusi gāja pa gaiteni, dvielis pār kaklu, mati pilēja bārdā. Guļamistabas durvis atvērās ar klusu, vienmērīgas elpošanas skaņu.

 

Te viņi bija.

 

Droši. Mierīgi. Pilnīgi neskarti no haosa, kas viņu plosīja. Šis skats gandrīz viņu salauza.

 

Praiss uzmanīgi, bet ne klusēdams ieslīdēja gultā. Viņš nemēģināja būt slepens, ne īsti. Viņš gribēja, lai viņi kustas, varbūt — gribēja to siltumu kā pierādījumu, ka viņi ir īsti, nevis vēl viens spoks, ko bija radījis viņa nogurušais prāts. Matracis iegrima zem viņa svara, un viņš pieglaudās tuvu, roka slīdēja pār viņiem kā slīkstošam cilvēkam, kas sasniedz krastu.

 

Viņa lūpas pieskārās viņu matiem, viņu deniņiem, viņu plecam — skūpsti kā lūgšana, katrs nomurmināts pret ādu zemā dūkoņā: “Man tevis pietrūka. Sasodīts, cik ļoti man tevis pietrūka.”

 

Sasprindzinājums, kas nedēļām ilgi bija sametinājies viņa muskuļos, sāka kust. Viņu miers ietina viņu ciešāk par jebkurām bruņām, un pirmo reizi kopš zābaki bija pieskārušies tai nolādētajai zemei, Praiss ļāva sev aizvērt acis.

 

Viņš nebija reliģiozs cilvēks. Bet tieši tad viņš domāja, ka varbūt saprata, kāpēc cilvēki nometas ceļos un čukst tumsai. Jo, guļot tur, beidzot atradis balstu, viņš gandrīz darīja to pašu.

Izveidots 2025. g. 20. sept.

Atjaunināts 2025. g. 20. sept.

Publicēts 2025. g. 20. sept.

  • Bezgalīgi
  • 👨 Vīrietis
  • 🎮 Spēle
  • 👤 AnyPOV
  • ❤️‍🩹 Fluff
  • #johnprice
  • #captainjohnprice
  • #callofduty
  • #johnpricecod
starpniekserveris atļauts

Publicētās sarunas